Moto: „Ja es reiz tālu
Pasaulē iešu,
Tēva mājas un saulrietā kviešus,
Atmiņa, ieliec to dziļi skapītī,
Ieraksti, atmiņa, savā blociņā..”
( M.Zālīte)
Gan atmiņas, gan tēva mājas, gan manas ģimenes saknes ir Latvijā.
Katram no mums ir sava ģimene, savas saknes, un katram no mums tā ir visdārgākā.
Zemgales nomale, Lietuvas pierobeža, pļavas, klajumi ir vietas, ko par savām dzimtajām mājām sauca mana vecvecmāmiņa, ”Kazlēnu” mājas saimniece Malvīne Roķe. Tā ir vieta, kur aizsākās Roķu dzimtas stiprais pavediens.
Vecvecmāmiņas Malvīnes Roķes dzimtas vēsture ir tik krāsaina, cik krāsaina ir saules apspīdēta kļavas lapa rudens dvesmā.
Vecvecmāmiņa ir dzimusi 1921.gada 12.martā, viņas atmiņu kausu pildīja laiks, kas pavadīts Budbergas pagasta Jodavas sādžas „Mežvimbās”. Šīs mājas saimnieki apstrādāja vairāk nekā divdesmit hektāru aramzemes. Zeme bija auglīga, tā deva bagātu rudzu, kviešu un auzu ražu rudenī.
Vecvecmamma piedzima nelielā ģimenē, kuras nozīmīgākās vērtības bija dzimtene, mājas siltais pavards, saticība, rūpes, ticība un mīlestība pret ģimeni un smago zemes darbu.
Omammas māte Anna Vimba ir bijusi īstena latviešu saimniece, izcila maizes cepēja, rokdarbniece, kas pratusi ne tikai labi gatavot un šūdināt, bet arī apstrādāt zemi. Savos bērnos viņa ieaudzināja cieņu, tikumu un godu. Malvīnes māte ir bijusi tā, kas meitai ir nodevusi savas aušanas, adīšanas, izšūšanas prasmes.
Tas bija ne tikai vaļasprieks, bet visa viņas dzīve, un tās bija lietas, kas priecēja ne tikai acis, bet arī sirdi. Roku darbs ir svēts, tas prasa piepūli, iztēli, un tā rezultāts iepriecina ne tikai prātu un sirdi tā veicējam, bet pozitīvo enerģiju izstaro uz visiem, kas to redz.
Vecvecmamma šūdināja, auda, izšuva, adīja, cakināja un darināja pūru. Izšuva visskaistākās un baltākās galda segas, dvielīšus ar izrotātām malām un dzimtas iniciāļiem, gultas veļu. Bērniem un vīram adīja pašus siltākos un krāsainākos zeķu pārus, kur katrā pavedienā tika ieadīts ne tikai spilgts dzīpars, bet arī sirds siltums pret tuvajiem.
Visbūtiskākais, ko māte nodeva meitai bija maizītes cepšana, kas omammai gāja tīri no rokas.
Arī tēvs Malvīnei bija sniedzis ko vērtīgu - tie bija padomi, prasmes un dzīves skatījums, izteikts spēka vārdos.
Jānis Vimba, ģimenes spēks, stiprās ozolkoka saknes, bija vīrs, kas piedzīvojis 1905. gada revolūciju, laiku, kad vēl Vidzeme, Kurzeme, Latgale ietilpa Krievijas sastāvā.
Vecvecvectēvs bija dienējis Mandžūrijā, cara armijas sastāvā. Dienējot apbraukājis vai visu pasauli, piedzīvojis laiku un gadalaiku maiņas.
Karš, nemiers, cilvēku bailes, asaras un prombūtne no mājām omammas tēvā norūdīja raksturu.
Šādu rakstura stingrību viņš prasīja arī no savas meitas. Jānis Vimba uzskatīja, ka cilvēkam ir jāieaug ar abām kājām zemē, jābūt ar stingru stāju, gribasspēku un vēlmi strādāt, lai dzīvē ko sasniegtu. Padomi ir dzīves pērles, tie neaug kokos un neizdīgst no zāles asna, tie ir atmiņā ierakstīti vārdi, kas neprasa daudz, vien lai tajos ieklausās.
Lai dzīvotu, ir jābūt spēkpilnam, patstāvīgam un neatkarīgam. Darbs ir jāmāk, jo darbs sniedz maizi, maize - dzīvību.
Manas ģimenes saknes ir manas vērtības. Vērtības, kas ir mūžīgas, ja vien ar tām lepojamies, runājam par tām, ja dalāmies dzīves gudrībā un pieredzē, ja saudzējam tās.
Es varu lepoties ar to, ko vecvecmāmiņa paaudžu paaudzēs ir nodevusi arī man - tās ir darba prasmes un rakstura, un izskata iezīmes. Mūsu ģimene lepojas ar iedzimtajām īpašībām, un mēs augstu vērtējam un pārņemam senču dzīves gudrības.
Tirkīzzilas acis, lokaini mati, tādas rakstura īpašības kā neatlaidība, stingrība, godīgums, tiešums vieno mūsu ģimenes locekļus.
Kā nākamais pavediens, kas veido un turpina dzimtas saknes, ir Malvīnes mazdēls Mārtiņš Roķis, kas dzīvo citās mājās, citā laikā, citā stāstā.
Viduslatvijas zemiene, Zemgales māli, vieta, kur pakalna galā slejas māja meža ielokā. Vietā, kur migla saplūst ar rasu, strauts čalo visskaļāk, dzīvo un mīt manas ģimenes stāsti un tās spēcīgais satvēriens.
Mans tētis Mārtiņš turpina likt ģimenes puzli, gabalu pa gabaliņam. Mārtiņš dzīvo savas mammas, vecvecmammas visu mūžu koptajās mājās, vietā, kas ģimenei ir svēta un dārga, jo mājas dod pajumti, ģimene - siltumu, zeme - spēku.
Sarkanā ozolkoka māja atrodas zaļas pļavas ielokā, to sargā plašie meži, grāvji, čalojoša upe. Bet zemes ceļi ir tie, kas vienmēr ved uz mājām. Tā ir vieta, kur baudīt harmoniju, skaistumu un mieru.
Tās ir mājas, kur simtgadīgi ozoli dzen savas saknes zemē dziļāk jo dziļāk. Stāvot spēcīgi, droši un cēli lielos vējos, puteņos, salnās un vētrās. Tie ir manas dzimtas likteņu liecinieki.
Daba atplaukst mūsu sirdīs, mūsu sētā. Vai tā ir vasara, vai ziema - tā ir visskaistākā. Es atmiņas ielieku saujā, turot tās cieši, cieši, lai neizgaist.
Dzīvojot visu savu mūžu laukos, vairāk nekā 30 gadu garumā Mārtiņš ir iemācījies būt saskaņā ar dabu. Elpot un izelpot līdz ar dabas ritmu. Jūs domājat, ka daba visur ir vienāda, nē, tā nav! Lai arī saule mums ir viena, tā atspīd visdažādākajās krāsās un nokrāsās. „Strautiņos” dzimst visskaistākie un siltākie saullēkti, novakares ir sapņainas, vējš neizzināms, lietus visdzestrākais, ūdens visdzidrākais un salnas visaukstākās.
Nākamais dzimtas pavediens, kas ir mantojis mīlestību pret dabas izjūtu, tās skaistumu, darba nozīmīgumu, esmu es - Agija.
Drīz vien arī es veidošu savu patstāvīgo dzīves ceļu, savu pavedienu vīšu visās varavīksnes krāsās, gabalu pa gabaliņam iekrāsojot to laimes, sajūsmas un prieka nokrāsās.
Man ir tik daudz, ko dot Latvijai, un cik daudz mēs varam no tās ņemt!
Es varu lepoties ar to, ka manas rokas darba nebīstas, no ģimenes mantotās darba prasmes mani dara stipru un bagātu. Lauku dzīve audzina, sniedzot to, kas mani baros un darīs stipru, - dabas izjūta, darba prasmes, gribasspēks. Esot spēkpilnai un mērķtiecīgai,šķiet, ka dzīvē viss ir iespējams.
Manas mājas ir Latvijā. Tā ir vieta, kur vēlos veidot savu patstāvīgo dzīves ceļu soli pa solim. Tā ir vieta, kur manas ģimenes saknes ir visstiprākās.
Dzimteni es nevarētu pamest uz ilgu laiku, bet, ja pienāktos, tad es tāpat kā M. Zālīte savā atmiņu skapītī glabāšu svētumus - „tēva mājas un saulrietā kviešus”. Man ir iemesli, lai atgrieztos savās dzimtajās mājās - spēja dot un ņemt.
Mans prāts, mana sirds un būtība ir ieaugusi Zemgales mālos, vietā, ko saucu par savām mājām.
Es palikšu Latvijā, lai turpinātu savas dzimtas pavedienu.
Man ir jāpaliek šeit, lai arī es būtu kā stiprs pavediens, ko turpinās mani bērni un mazbērni.
Es novēlu arī jums apzināties savas saknes un atrast tās vērtības, kas vieno jūsu ģimenes, jūsu dzimtas pavedienu! Esiet tie, kas to turpina, vietā, ko saucat par savām mājām!
