Stāvu Dienvidsusējas upes krastos, kas, nelielu līkumu metot, tek gar manām mājām, mierīgos vakarus pildīdama laiskām čalām. Jau nedēļu ūdens līmenis piemājas upītē ir cēlies un cēlies. Vecais sakņupušais melnalksnis pat neatminas, kad upe bijusi tik varena un neietekmējama. Tas neviļus apliecina to, ka ir lietas, ko cilvēks nevar ietekmēt nedz ar savu vārdu vai titulu, nedz sava maka biezumu. Ir vēl viena lieta (pat ne lieta?), ko cilvēks ietekmēt nevar, un tā ir mīlestība.
Mīlestība ir skaista, mazliet mulsa un neveikla, mīlestība ir kā ūdensrozes zieds, kas aukstā laikā aizvēries, bet, parādoties saulei, veikli un krāšņi atplaukst priecējot un apžilbinot, bet ne lieloties un dižojoties.
Jā, ak, šīs pavasarīgās dienas, ak, šis pavasarīgi siltais mēnesis – aprīlis! Kas gan aprīlim kopīgs ar Jāni vai Smaili, vai Rūtiņu? Tie ir Jurģi. Diena, kad kalpi devās pie citiem saimniekiem.
Es turpinu stāvēt Dienvidsusējas krastā. Es neesmu viena, ar mani kopā ir vecais melnalksnis un izjūtas – manas un viņa. Sarunājoties par dzīvi, viņš kļūst man tuvāks, taču vēl ne tik tuvs, lai dalītos it visā, ko domāju. Kopā raugāmies upes straujajā, nemierīgajā plūdumā. Šī upe mums atgādina bangojošu jūtu pasauli, kas var būt tik krāsaini koša un mainīga kā krāsu gamma, kas redzama holandiešu tulpju dārzos. Krāšņumā es dalos ar pasauli, jo, lai to vairotu, tajā jādalās. Ar mani savās jūtu, sajūtu un emociju gleznās dalās Jānis Akuraters caur saviem darbiem – “Kalpa zēna vasara” un “Degoša sala”. Un tieši īstajā brīdī šie J. Akuratera atmiņu zīmējumi ir uzmeklējuši mani.
Pavasarī iejusties nav nedz savādi, nedz neparasti. Tas reibina ar visām krāsām, putnu čalām, pārplūdušu upju gultnēm un baltām putām, kas kā mākoņi lēni, brīžiem virpuļojot griežas dejā, līdzīgi kā to dara mākoņi pie debess velves. Vai tas mums neliekas īpaši?
Ik dienu mēs esam it kā starp divām pasaulēm: starp debesīm un zemi. Kamēr es sapņoju, melnalksnis klusē, skatienu novērsdams, un vēro, kā upe nāk arvien tuvāk, tuvāk, tuvāk... Gluži kā Almas un Jāņa sirdis, sajuzdamas abpusēji tīkamo siltumu un enerģijas plūsmu, kas staro no jauniešiem. Mīlestība nāk un nevienam atļauju neprasa, nevienu nebrīdina, nevienu iepriekš nesagatavo. Bet vai tad tam vispār jāgatavojas?
Es dzīvoju starp divām pasaulēm: starp debesīm un zemi, starp sapņiem un realitāti. Realitātē es dzīvoju fiziski, taču sapņojot es elpoju. Elpoju aizgūtnēm gaisu, kas ir spirgts un viegls, smaržīgs un tuvs, tik ļoti tuvs man. Izlasot J. Akuratera darbus, sapratu, ka ne tikai meitenes var būt romantiskas sapņotājas, tādi ir arī stāstu varoņi - Jānis, Smailis, jo arī viņi ir iepazinušies ar skarbo realitāti, taču meklē veidus, kā “elpot”.
Paejos soli tuvāk un jūtu melnalkšņa elsas, arī koka balss trīs. Arī stāstos iepazīstu ar neziņu pildītās domas un sirdis, kuras viegli pulsē. Liek domāt par nākotni, par saimnieka rīcību. Melnalkšņa iekšējo skaistumu var saskatīt tikai retais. Pamazām man tas sāk izdoties. Bet kāpēc neizdodas novērtēt cilvēka iekšējo skaistumu?
Es pakāpjos dažus soļus augstāk, jo ūdens līmenis ceļas tik strauji, ka pagūt sausām kājām tikt uz nākamā laipas pakāpiena drīz nebūs iespējams. Neviļus prātā ienāk doma, ka arī cilvēku lepnība neveicina, lai viss notiktu tā, kā tam jānotiek...
J. Akuratera darbs “Kalpa zēna vasara” ir tapis Oslo, tālu no dzimtenes, tālu no mājām, tālu no iemītajām takām, tālu no Latvijas gaisa un ābeļu un ievziedu puteņiem pavasaros.
Dzīve gan Jānim, gan Smailim liekas nebeidzams brīnummirkļu lauks, taču vēlāk, kļūstot vecāki, viņi saprot: “Nekas nava vairs atgriežams, un, meklēdams mazo brīnummirkli, viņš iet atkal tālāk briesmām; aizslēdzies, nesaprasts un tumšs kā nakts – nevienam nava jāredz tas, ko viņš redzējis.” (“Degoša sala”) Arī es apjaušu, ka dzīvē nav tikai nebeidzami brīnummirkļi. Atceroties Jāni, saprotu, cik daudz man dots: neesmu izjutusi tik lielu spēku sasprindzinājumu, neesmu tik agri cēlusies, lai iejūgtos zemes darbu važās, neesmu izjutusi pazemojumu un slēptos mājienus par savu piederību zemākai kārtai. Man nav bijusi liegta izglītība un sava talanta attīstīšana, turpretim Jānim neviens nejautāja nedz par viņa talantiem, nedz vēlmi izglītoties. “Mana jaunība ir sadegusi dūmu rijā, viņa tiek vesta uz kapiem, un es neprasu nesējiem: ko nesat un kurp ejat? Es jau visu zinu.” (“Kalpa zēna vasara”)
No rīta, pirmajiem saules stariem apstarojot manu ziemeļu puses logu, es lēni atveru plakstus, un saules zaķis, jautri spēlēdamies, apžilbina mani. Es ceļos un dodos uz reālo pasauli. Eju parunāties ar Melnalksni, jo sirdī savādas izjūtas. Joprojām jādomā par nesen lasīto.
Dienvidsusēja mani sagaida mirdzoša un starojoša kā iemīlējies cilvēks, tā ir kā ābele, kas par spīti notiekošajam izstaro laimi. Bet mana drauga Melnalkšņa vairs nav... Naktī palu ūdeņi tam izskalojuši saknes un aiznesuši straumei līdzi. Tik ļoti pietrūkst kāda, ar ko parunāties, kopā pasapņot. Es mulsi, bailīgi, pat nedaudz izbrīnīti speru mazu soli tuvāk straumei, tik klusi, ka man pašai šis miers šķiet biedējošs. Savā ziņā es sāku saprast kalpa zēnu, kas devās pie cita saimnieka, īsti nezinādams, kurp nonāks un kas viņu tur sagaidīs. Līdzīgi kā pastaigā pa mežu – tu esi viens, tev liekas, ka kāds tev seko, bet tās ir bailes no vientulības. Bailes palikt vienam, negribētam un vēl smeldzīgāk – tikt atraidītam. Man nepārtraukti jādomā par lasīto stāstu varoņiem, viņu rīcību.
Almas izjūtas ir Jānim vēlīgas un pretimnākošas. Meitenei ir radusies interese par puisi ar savādo likteni. Tas viņai ir kas jauns un nebijis. Arī Jānim, taču lepnība ir viņa sabiedrotais. Viņš uzskata, ka Alma viņu tikai žēlo, bet Jānim žēlums nav vajadzīgs. “Nu, par manu likteni nav nevienam nekādas daļas. Es dzīvoju, kā es varu.” Vai Jānis Almai nebija tikai īss aizraušanās mirklis? Bet varbūt puisis pats sevi lieliski prata aizsargāt no vēl lielākām ciešanām?
Autora simpātijas kavējas pie Minnas, jo viņa pat smagā darbā nezaudē smaidu, pozitīvismu, kas, manuprāt, ir ļoti jauki. Arī man skumji, ka Minnas jūtas nerada atbalsi. Bet mīlestībai nevar pavēlēt, jo tā pati izvēlas gan laiku, gan cilvēku.
Mīlestība nav žadzīga, tā ir pat nedroša. Gluži kā meitenu raksturojums darbā “Degoša sala”. Apbrīnojami, cik autors patiesi to atklāj! Ikkatrai pār muguru lēkā bizītes, dažas dzeltenas, dažas melnas. Līdzīgi kā dzīvē – ir gan baltās, gan melnās puses, kuras cilvēkam var dāvāt vēl nebijušus, krāšņus un ziedošus puķu laukus, vai gluži pretēji – noliekt zemu, tik zemu, kur saules zaķi nepieskaras ne ar savu glāstu, ne ar savu siltumu, mīlestību un rūpēm.
Manas domas ir kā plašas mājas maniem gara radiniekiem – Jānim, Minnai, Almai, Smailim, Rūtiņai.
Ak, maigā sapņotāja Rūta! Ak, mana vārda māsa! Kā es vēlētos tev pajautāt: “Vai tu biji laimīga ar bagāto krusttēvu lielajā muižā? Vai sapņos pie tevis nekad neatnāca jaunībā lasītās pasakas un teikas? Vai atcerējies Jāņu naktī Smaiļa dāvātās ūdensrozes? Vai tad tev nesāpēja, ka skaisto mīlestības brīnumu mainīji pret praktiskām lietām?”
Gan Jānis, gan Smailis, manuprāt, ļoti labi viens otru saprastu. Jāņa mīlestība pret Almu, saimnieka meitu, palika nepiepildīta ne tikai Almas sociālā stāvokļa dēļ, bet arī kā Jāņa lepnuma un jūtu neizpaušanas rezultāts, turpretim Smaiļa mīļā Rūtiņa apprecējās vieglākas, labākas materiālās dzīves dēļ.
Mazliet aizkavējusies, pie manis atlido doma, gluži kā baložu pasta zīmīte ar atpakaļejošu datumu. Man kļūst skaidrs, ka acis, ar kādām Melnalksnis nolūkojās upes straujajā, jauneklīgajā plūdumā, spēja asarot un sāpēt tik ļoti, tādēļ ka manam draugam bija iezagušās nojautas, skumjas par savu likteni. Jau toreiz viņš raudāja tik sāļas asaras, ka manai sirdij to vajadzēja sajust. Viņš bija jutis manas domas, manu smeldzi par nepiepildītām ilgām. Viņš bija kopā ar mani, kad sarunājos ar J. Akuratera darbu varoņiem.
Dzīvē ir daudz mistēriju.
Mīlestība ir liela un spēcīga dāvana, kas līdzīgi Amazones ūdensrozei var izturēt cilvēka svaru, taču reizēm tā nogrimst... Mīlestība ir māksla, ko katrs izprot un izdzīvo atšķirīgi. Jānis mīlestību aizvietoja ar lepnumu, kas abu jauniešu ūdensrozi ar baltu, gandrīz uzplaukušu ziedu nogremdēja dzīves rūgtajos ūdeņos. Mirklīti vēlāk visu ūdeni tā bija sasūkusi sevī kā izslāpusi, saplaisājusi un rētaina zeme. Vēlāk ūdensrozes lapa ar pumpuru, kas tā arī nepaspēja uzplaukt, izzuda pavisam, jo pārdomu un nepārliecinātības nasta bija kļuvusi par smagu...
Mīlestībai un laimei nav vienas formulas. Es nevainoju nedz Jāni, nedz Rūtiņu, jo katrs pats ir savas laimes kalējs. Es pieļauju, ka Jānis Rūtiņu varētu ļoti labi saprast, jo abi dzīvē vēlas ko vairāk par sviedriem klātu seju lauku darbos.
Es ticu mīlestībai, kas ir patiesa, maiga, neviltota un nesamākslota. Tā ir kā ābeles smaržīgie ziedi vai balto ievu cēlais lepnums. Domāju, ka tā reiz apciemos visus, kas tai tic, arī mani...
