Rīgas 72.vidusskola
11.B klase
Tatjana Kozlova
Latv.val. un liter. skolotāja A.Aleksandrova
tane4ka25@inbox.lv
Latvija, Tu esi mana - Latvija!
Dzimtene mana! Tu - labā!
Likteņa zvanā kāds jaunu laikmetu sit...
Latviešu dvēseles senseno brīnumu glabā,
Novembrī skaistāko vārdu - Astoņpadsmit!
(Lūcija Sāgameža-Nīgele)
Esmu jau gandrīz astoņpadsmit gadus nodzīvojusi Latvijā, bet neesmu nekad vēl patiešām nopietni aizdomājusies par savu patriotismu. Tāpēc tagad man gribētos uzdot dažus jautājumus sev un citiem. Ko man nozīmē mana dzimtene un kāda ir mana attieksme pret cilvēkiem, kuri pamet savu valsti un dodas meklēt savu laimi citur - ārzemēs? Tikai tagad es sāku pārdomāt savu attieksmi pret Latviju un novērtēt, vai es varētu pamest dzimto Latviju, kā to pēdējos gados ir izdarījuši tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Katrā valstī ir savas gan pozitīvās, gan negatīvās puses. Tāpēc neviens nekad nevarēs pateikt, kura valsts ir labāka un kura sliktāka, lai izvēlētos sev vispiemērotāko, un nākotnē tā ar laiku kļūtu par pastāvīgo dzīves vietu. Es mīlu savu Latviju, bet tā nav vienīgā valsts, kuru es cienu un rūpējos par tās attīstību. Es katrā zemē cenšos atrast kaut ko labāku, kas nav pie mums, lai vienmēr savā priekšā redzētu ideālu, pēc kā ir jātiecas. Vai tajā ir sakopta vide, vai attīstītāka ekonomika, kādas ir iedzīvotāju savstarpējās attiecības? Valsts, kuru var uzskatīt par piemēru, vienmēr radīs manī cieņu. Es negribu nosodīt tos cilvēkus, kuri brauc prom no savas dzimtenes. Ja cilvēks jūtas apspiests savā zemē, kāpēc lai viņš ciestu visu mūžu, ja viņš var atrast laimi citur? Katrs no valsts, kurā viņš dzīvo, sagaida kaut ko citu. Vienam ir ļoti svarīga ekonomiskā stabilitāte, citam - dabas tuvums, tīra vide vai bagātīga kultūra, vai reliģija. Un, neatrodot sev svarīgas vērtības Latvijā, daudzi pamet tēvzemi,
meklējot to, ko viņiem nozīmē laime, citās zemēs. Man Latvija nozīmē zemi ar brīnumaini
skaistu dabu. Lai gan Latvijā nav augstu kalnu vai tuksnešainu stepju kā citās zemēs, es
vienmēr apbrīnošu Latvijas dižozolus, Daugavu, mūsu ziedu pilnās pļavas un priežu mežus. Jo
šī zeme mani ir izaudzinājusi, tā ir manu atmiņu zeme. Ja pat es kādreiz aizbraukšu no Latvijas, lai mācītos vai strādātu, es vienmēr atcerēšos tēvzemē pavadītos jaunības gadus. Uzskatu, ka
katram jāaizbrauc uz kādu laiku padzīvot citā valstī, lai paplašinātu savu redzesloku, iepazītu
savādāk domājošus cilvēkus, no cita skatu punkta novērtētu savu valsti. Bet ir jāatgriežas Latvijā,
kur mīt tavi radi, draugi, seni paziņas. Nevar pamest uz visiem laikiem savu dzimteni, jo
Latvijā ir mūsu mājas.
Runājot par Latviju, manu dzimteni, gribētos atcerēties arī par tās dzimšanas dienu, dienu kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti. 1918.gads 18. novembris - tā ir diena, kad tika proklamēta Latvijas Republika - Latviešu tautas valsts , mūsu valsts, mūsu dzimtene. Latvijai liktenīgās dienas svinīgais brīdis sākās plkst. 16, kad Nacionālajā teātrī uz skatuves jau bija sapulcējušies Tautas padomes locekļi. Svinīgo sēdi vadīja Gustavs Zemgals, jo Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste nebija paspējis ierasties Rīgā. No sākuma sapulcē tika nolasīts 1918.gada 17.novembra Tautas padomes sēdes protokols, pēc kura nolasīšanas, skaļiem aplausiem skanot, G. Zemgals paziņoja, ka, pamatojoties uz notikušo vienošanās faktu, tagad uz Latvijas Tautas padomi pārgājusi suverēnā vara. Pēc tam vārds tika dots pirmajam Latvijas Ministra prezidentam Kārlim Ulmanim, kurš Pagaidu valdības vārdā pasludināja par nodibinātu Latvijas valsti kā demokrātisku republiku. Kājās piecēlās Tautas padomes un prezidija locekļi un klātesošie pilsoņi. Atskanēja Latvju operas dalībnieku dziedātā Baumaņu Kārļa sacerētā tautas himna "Dievs, svētī Latviju", kuru nodziedāja trīs reizes. Tas bija vislielākais notikums Latvijas vēsturē XX gadsimta sākumā.
Mēs esam šīs zemes tauta! Mums šī diena nedrīkst būt tikai kaut kāds datums, kas tiek atzīmēts katra gadu kalendāri. 18. novembris - tā ir diena, kad mums ir tiesības iziet uz ielām ar savas valsts karogiem un jūsties lepniem, ka mūsu tēvi dzimuši šajā zemē, ka esam viena tauta. Par šo dienu skolās māca ne tikai Latvijas skolās un citās mācību iestādēs, bet arī ārzemēs, arī citas tautas šo dienu atceras un zina, ka tā ir Latvijas Neatkarības diena. Mani pārņem prieks un lepnums, redzot, kā citas tautas cīnās par savām tiesībām, kā ne mirkli nešaubās, ka savu gribu ir jāaizstāv pašiem. Ik dienu ziņās mēs redzam neapmierinātus demonstrantus malu malās, kuri savu gribu apliecina, nekautrējoties par to. Kāpēc gan mēs esam tik nepacietīgi un satraukti? Vai tiešām tāda Latvija, kādā šobrīd dzīvojam, mūs apmierina?! 18. novembrī Latvija aicina visus nacionāli noskaņotos cilvēkus – Latvijas patriotus piedalīties gājienā no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem, protestējot pret pretlatvisko politiku Latvijā. Gājiens sākas pie Brīvības pieminekļa, kas ir tautas svētvieta, līdzīgi kā 18. novembris - tautas svētākais datums. Gājiens simbolizē Latviskuma mūžu – no svētās dienas līdz kapam. Ja tautai jāmirst, tad lai tā dus varoņu kapuvietā, kur Mūžīgā uguns - tautas dvēseles nemirstības simbols.
Pasaulē ir daudz jauku zemju, un katra valsts ir īpaša, neatkārtojama un savā ziņā ir vislabākā. Un mēs varam iepazīt šīs valstis, smelties no tās gudrības, mācīties no tā, ko katra valsts ir sasniegusi. Mēs nedrīkstam aizmirst savu dzimteni, kur mūs mīl un vienmēr gaida, tā taču ir mūsu zeme!
