Nav jābeidz brīnīties.
Kam dzīvība, mīlestība un nāve nav brīnums, vēl neaprakts, jau miris.
Zenta Mauriņa
Par Latviju nav jābeidz brīnīties!
Cik bieži gan mēs nepamanām to, kas ir apkārt mums. Mēs nepamanām labāko un meklējam kaut ko vēl, kaut gan mums viss ir: koša, spoža, gaiša, spilgta, jautra, starojoša, priecīga, silta, sildoša saule. Zvaigžņotas, augstas, bezgalīgi dziļas, vilinošas debesis. Straujas, ātras, brāzmainas upes. Tīri, caurspīdīgi ezeri un auksta, zila, draiskulīga Dzintarjūra. Pūkaini, mežonīgi un lādzīgi dzīvnieki. Iecienītās margrietiņas, uzjautrinošās mārpuķītes, skanīgās pulkstenītes, greznās pujenes, draudzīgās pienenes. Nebeidzamas pļavas, sievišķas liepas, vīrišķi ozoli. Latvija ir zeme, par kuru es nepārstāju brīnīties.
Kā katram no mums, zemei ir bēdas un prieki. Tā ir dzīva kā katra dzīvā būtne uz zemes. Tāpēc tai ir jūtas, kuras mēs nedrīkstam aizkart. Jo kādreiz visam pienāk gals, arī pacietībai. Raudās Zemīte, raudāsim mēs. Un paslēps melni mākoņi balto saulīti, un sastrīdēsies Dzintarjūra ar straujajām upēm un tīrajiem ezeriem. Neredzēsim vairs bezgalīgi dziļās debesis, neaugs arī draudzīgās pienenes un iecīnītās margrietiņas nebeidzamās pļavās.
Par Latviju nav jābeidz brīnīties.
Kam dzīvība, mīlestība un nāve nav brīnums, vēl neaprakts, jau miris.(Z.Mauriņa)
Par Latviju un tās mīlestību vajag cīnīties. Un tā noteikti uzdāvinās tikšanās ar Laimes Māti.
Cilvēki! Nav jābeidz brīnīties!
Jo kādreiz būs pasaules gals.
Vai tad mēs varēsim cīnīties,
Kad pār zemi valdīs māls?
Kam ir vajadzīgs rožu pušķis
No svešinieka vecās rokas?
Un kumelīšu kušķis,
Kuru mīļotais dabūja mokās?!
Uz jautājumu cilvēks atbildēs pats,
Pareizās abas būs.
Nočukstēs vai nu sirds, vai nu prāts...
Bet tikai ne jūs!
Brīnīsies, ja nočukstēs sirds!
Brīnīsies, ja nočukstēs prāts.
Tālāk vai nu mīksts vai nu tvirts,
Būs mīlestības vads.
Tu nebūsi vienaldzīgs, nav jābeidz brīnīties,
Jo kādreiz būs pasaules gals.
Par mīlestību nevarēsim cīnīties,
Un pār zemi valdīs māls!
