Valstī, kurā dzīvo nedaudz mazāk par diviem miljoniem cilvēku. Valstī, kuru daudzviet vēl nezina, bet esmu pārliecināts, ka drīzumā visi iepazīs Latviju, piedzimu es. Es jums vēlētos pastāstīt par to, ko man nozīmē Latvija.
Latvijā es piedzimu, spēru pirmos soļus , pasacīju pirmos vārdus, kuri, protams, bija latviešu valodā. Satiku savus pirmos draugus un skolotājus, kuri man sniedza savas zināšanas. Vēl es Latvijā sāku mācības skolā, un nu jau es Latvijā esmu pavadījis piecpadsmit gadus.
Latvija man nozīmē daudz ko. Latvija man ir dzimtene, kurā es esmu uzaudzis, Latvija man ir mīļās mājas, kurās mani vienmēr sagaida. Es esmu sapratis, kad nekur citur mani negaida tā, kā mani gaida manā dzimtenē. Jo tikai Latvijā mani gaida, tik mīļais un siltais mājas pavards, ar Latvijas nacionālajiem ēdieniem, kas mums katram ir tik mīļi. Sātīgā rupjmaizes šķēle, ko gatavo tikai Latvijā un kas mums katram kļūst tik mīļa, atrodoties svešumā.
Es uzskatu, ka Latvija ir skaistākā valsts uz pasaules. Protams, Latvijā nav ne augstu kalnu, ne lielu kanjonu, ne milzīgu upju, bet Latvijā ir tādas lietas, kuras nav daudz kur uz pasaules, bet Latvijā ir mazi pakalniņi, mazas tērcītes un nelielas graviņas, un tās man ir daudz mīļākas nekā milzīgie pasaules brīnumi. Kas mani īpaši iepriecina, ir tas, ka Latvija ir viena no tīrākajām vietām uz zemeslodes. Tas galveno kārt ir pateicoties Latvijas skaistajiem un staltajiem mežiem, kas man ir tik mīļi.
Lūk, to man nozīmē Latvija. Tā ir vieta, kur es esmu dzimis un uzaudzis un kur vēlos novecot, un sagaidīt vecumdienas. Jo Latvija man ir pati mīļākā vieta uz pasaules, tā ir mana dzimtene.
