Latvija katrā niekā sīkumā.

Mana istaba, māja un dārziņš blakus. Šodien ir lieli svētki pannai aprit gads, bet durvju rokturis kļūst pilngadīgs. Par godu tam es uzcepu kūku. Lielu kūku ar daudz putukrējuma. Ēdu no sudrabota šķīvja. Un ziniet ko ? es jūtos kā Latvijas patriote. Es tāda esmu katrā niekā, sīkumā. Cepu kūku par godu savai gladiolai, savam mājas rokturim, neprotu tā kā citi uz Latvijas svētkiem atkorķēt pudeli šampanieša un iedzert par savu dzimteni, nosaukt sevi par patriotu. Mīlot savu rokturi katru dienu es mīlu arī Latviju. Tas ir Latvijā ražots, ne tikai ražots ,bet arī izaudzis. Tas izauga manās mājās, ar savu mīlestību tam pieskāros un beigās no nejauši krāmu tirdziņā nopirkta roktura tas kļuva par manu mājas dvēseli. Rokturi man ir vairāki citi arī nav Latvijā dzimuši, bet tos es īpaši skoloju, lūdzu pie skaņoties, savai Latvijai, sākumā ,lai pastāv maliņā ja vēl neprot būt kārtīgs un stiprs savā mazajā roktura garā. Es dažreiz domāju, kas manu rokturi padara tik ļoti manu. Ne jau baltā vai sarkanā krās, ne jau tas kādām tautām tas ļauj sev pieskarties. Tā esmu es, es šo durvju kliņķi padaru par savu, viņš ir mana daļiņa no mājām, viņš atrod vietu manā četristabu sirdī. Tāpat kā es atradu vietu Latvijas sirdī, gladiolas audzējot, kūkas cepot, spēles spēlējot vai vienkārši esot pannas vai roktura saimniecei. Latvija ir manas mājas, mana lielā četristabu sirds, kurā esmu arī es un mans durvju rokturis.
Ar šo visu es tikai jums gribēju pateikt, ka nav svarīgi, cik Latvija ir liela vai maza, cik augsti ir kalni vai siltas vasaras. Galvenie esam mēs paši un mūsu attieksme pret Latviju. Es gribēju parādīt, kas ir mana Latvija. Tagad arī jūs zināsiet, ka tā var būt durvju kliņķis vai gladiola. Galvenais ir mīlestība pret to. Tas kā mēs Latviju mīlam katrā niekā sīkumā.