Kas ir Latvija - daļa no Austrumeiropas vai Baltijas valsts, Ziemeļvalsts?

Kopš PSRS sabrukuma Latvijai ir identitātes krīze. Tolaik bijām Padomju Savienības rietumi, augstākais dzīves līmenis, attīstītākā ražošana, bet, kad „ļaunuma impērija”, kā PSRS nosauca Ronalds Reigans, izjuka pa vīlēm, Latvijai nācās saprast, ka neesam īsti ne šis, ne tas. Ne īsti Austrumi, ne īsti Rietumi. Un tajā brīdī sākās mūsu identitātes krīze, kas turpinās vēl šodien. Postpadomju telpai mēs esam kā atmiņas par, iespējams, labākiem laikiem, bet Ziemeļeiropai mēs esam vēl mīkla. Pie Austrumeiropas mūs tur mūsu domāšanas veids, kas nespēj vai negrib mainīties, jo nevēlamies mainīties mēs. Latvija, kā daļa no Baltijas, ir mīts, kas ir bijis dzīvs visu padomju laiku. Piederību Ziemeļvalstīm mums ir vēl jāpierāda.
Domāšana ir vislabākais veids, kā noteikt, kāds cilvēks patiesībā ir. Latviešiem ir neizmērojama tendence skatīties uz pasauli, uz dzīvi negatīvi. No Latvijas pilnīgi smako šis Austrumeiropas depresīvums, nelaimes sajūta, atpalicība. Tāpēc Latvijai ir „jānomazgā” šis Austrumeiropas zīmogs, kuru esam sev uzspieduši. Identitātes problēmas risināšanai šis būtu pirmais solis. Par ko sevi uzskatīsim, kā sevi pasniegsim, tādi arī būsim pārējo cilvēku acīs. Ja pārējiem stāstīsim, kāda Latvija ir bezcerīga Austrumeiropa, cik viss Latvijā ir slikts, kādā bedrē tā atrodas, cik nejauki ir cittautieši, paši no tā tīrāki, baltāki un pūkaināki nepaliksim, neviens mūs neuzskatīs par labākiem, jo mēs jau būsim uzzīmējuši viņiem pilnīgas bezcerības ainu. Latvija kā Baltijas daļa ir ļoti interesanta tēma, apspriešanai, jo ģeogrāfiski mēs atrodamies kopā ar Igauniju un Lietuvu, bet morāli, ekonomiski u.tml. vienoti neesam bijuši sen. Jau pirmās brīvvalsts laikā visas Baltijas valstis ir kašķējušās savā starpā, it īpaši Latvija un Lietuva. No sākuma par robežām (robežu nospraušana starp Latviju un Lietuvu tika pabeigta tikai 1927. gadā), tad par naftu (jaunais robežlīgums vēl nav ratificēts, jo Saeima ir apturējusi ratifikācijas procesu. Ja abu valstu robeža saglabātos tajā pašā veidolā kā 1991. gadā, kopējie iegūstamie naftas krājumi Latvijas Republikas teritoriālajā jūrā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā būtu 124,7 miljoni kubikmetru. Turpretim, ja tiek noteikta robeža, kāda tā paredzēta pašreizējā robežlīgumā, tad Lietuvas pusē nokļūtu apmēram 23,4 miljoni kubikmetru naftas, kas ir apmēram 19% no Latvijas krājuma. www.zinas.nra.lv. 28.11.2011.). Baltijas valstis visādā ziņā konkurē par ārvalstīs pieejamajiem resursiem – citu valstu un investoru labvēlību. Protams, Baltija var vienoties par valsts stratēģijām ārlietās un aizsardzībā, pateicoties Eiropas Savienībai un NATO, tāpēc ka neatkarīgās valsts tiesības tika nodotas trešajai pusei, kas ļāva izvairīties no šo jautājumu risināšanas patstāvīgi, veidojot dialogu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas starpā, meklējot risinājumus pašu spēkiem. Taču, kas paliek ārpus šīs trešās puses kompetences, paliek arī ārpus Baltijas valstu rīcībspējas – tie ir daudzi ļoti svarīgi jautājumi, kas reizē ir tautsaimniecības dzīvības un nāves jautājumi – enerģētika, konkurence, transports, tranzīts, izglītība utt. Cik gadus Baltijas valstis nevar vienoties par vienotu dzelzceļa maršrutu, kas savienotu Lietuvu, Latviju, Igauniju? Baltija nav vienota arī tāpēc, ka Igaunija lēnām no Baltijas trijnieka aizdreifo. Igaunija arvien vairāk līdzinās Ziemeļvalstij, kamēr mēs neattīstāmies ne vienā, ne otrā virzienā. Lietuva veido ciešākas attiecības ar Poliju, kamēr mēs atkal sēžam peļķē un vaidam, kāpēc neviens mūs nevelk ārā no tās. Otrkārt, Baltijas identitāte ir ne tikai maldīga un iluzora, tā ir priekšrokas došana izolācijai. Varbūt kādam vēl ir sapņi, kā var saglabāt mazu muzejveidīgu zemes gabaliņu ar tādu pašu neoficiālu statusu, kāds Baltijas republikām bija Padomju Savienībā – „mūsu rietumi”. Neuzticēšanās lielajai pasaulei, Rietumiem, zināma nostaļģija un tieksme izolēties.
Pēc ANO definīcijas mēs esam pieskaitāmi Ziemeļeiropai, bet tas ir ģeogrāfiski. Ekonomiskā ziņā, domāšanas ziņā, rīcības ziņā mēs neesam Ziemeļeiropa. Mēs esam nekas. Mēs it kā tiecamies uz turieni, bet tai pat laikā mēs raugāmies uz Krieviju (eksports uz Krieviju 2011.gada 1.pusgadā bija aptuveni 12%, imports tajā pašā laika periodā no Krievijas bija ap 11%. Enerģētikas jomā Latvija ir gandrīz pilnīgi atkarīga no Lielā austrumu kaimiņa. „GAZPROM” pieder 34% „Latvijas Gāzes” akciju; krievu investoriem pieder neskaitāmi uzņēmumi un vairākas Latvijas bankas) . Mēs gribam būt kā Zviedrija, kā Somija, bet neesam gatavi pieņemt viņu attīstības modeli, viņu likumu un nodokļu sistēmu. Taču jautājums ir, vai valdība un tauta būs gatava atbalstīt reformas, kas mūs pietuvinās ziemeļiem?
Mums ir vēl tāls ceļš ejams, lai mūs varētu pilnīgi ieskaitīt kādā no minētajām zonām. Vai tas būs progress, regress vai stagnācija, tas ir atkarīgs no mums. Atkarīgs no politikas, atkarīgs no tautas. No mums. Latviešiem. Mēs vēl neesam gatavi ziedoties idejas vai valsts vārdā. Pašlaik Latvija dzīvo ilūzijas varā, ka viss būs labi, gan jau kaut kā. Labi nebūs, bet tikai mēs, latvieši un arī Latvijas iedzīvotāji, esam spējīgi piecelt viens otru no dubļiem, notīrīt kamzoļus un sākt darīt kaut ko, lai sāktu kustību kādā noteiktā virzienā, jo tagad mēs tikai bezmērķīgi dreifējam. Mums ir beidzot jānonāk pie konkrēta slēdziena, ko darīt, kāpēc darīt, kad darīt, vai vispār darīt. Pie slēdziena, kas mēs esam, kas būsim, kas mēs gribam būt. Vai mēs būsim Austrumeiropa, Ziemeļeiropa vai Baltijas valsts.