Es mīlu savu dzimto valodu, šo mūsu mātes Latvijas bagātību. Latviešu valoda manā dzīvē ir visa pamatā. Žēl, ka ir cilvēki, kuri nespēj aptvert, kāda vērtība mums visiem pieder un ka tā mums ir jāsargā. Viņi ne tikai neturas pie šīs latviešu kultūras vērtības un nesargāto, bet pat paši to piesārņo vai pat pilnīgi atsakās no tās. Es nespēju sevi iedomāties kā vienu no šiem cilvēkiem, jo nekad nedarītu pāri šai svētajai būtnei- latviešu valodai. Mana eksistence nebūtu iespējama bez šīs valodas. Pati Latvija nespētu pastāvēt bez latviešu valodas, jo tā ir viena no nedaudzajām lietām, kas veido Latviju, latviešu tautu, latviešu unikālo kultūru, un ir svarīga mūsu vēstures sastāvdaļa. Vienlaikus Latvija ir vienīgā vieta plašajā pasaulē, kur latviešu valodai ir iespējams netraucēti, neatkarīgi pastāvēt un attīstīties. Tāpēc tieši šeit ir jādzīvo katram latvietim ar latviešu valodu kā visdārgāko vērtību. Un, lūk, es šeit dzīvoju, tā ir mana attieksme, mana valsts un mana valoda.
Mana mīļā latviešu valoda man ikdienā ir visapkārt. Jau pamostoties saulainā, sniegainā, vējainā vai lietainā Latvijas rītā, Latvijas daudzveidīgajā, neparedzamajā, mainīgajā un tāpēc vienmēr pārsteidzošajā rītā, es spēju aprakstīt šo kādam no četriem gadalaikiem raksturīgo rītu tikai valodā, kas augusi, gadalaikiem mijoties šajā zemē. Ierodoties skolā, šai zinību templī, kurš latviešu valodu cenšas saglabāt nemainīgu un nodot to nākamajām paaudzēm mūžīgā glabāšanā, kurš latviešu valodu sargā un iedveš arī citos vēlmi, pienākuma sajūtu šī dārguma sargāšanā. Tieši šajā iestādē katram latvietim jārod cieņa pret sevi, savu valsti un tautu, jārodas mīlestībai pret latviešu valodu, jāspēj novērtēt tas, kas katram latvietim pieder un ko nevienam nav tiesību atņemt- Latvijas valsts un valoda. Ceļš tālākajā dzīvē var pagriezties ļoti dažādi, es nezinu kā griezīsies mans, taču saikne ar dzimto valodu man nezudīs nekad. Diemžēl, ir latvieši, kuru ceļi ar latviešu valodu varbūt pat vairs nekrustosies.
Tie ir cilvēki, kuri ir atteikušies no savas ģimenes, tautas tradīcijām un kultūras labākas, vieglākas dzīves meklējumos. Šie latvieši Lielbritānijā, Vācijā, ASV un citur pasaulē vairs nav latvieši, jo ar savu dzimteni uztur tikai vāju saikni, vai arī vairs vispār par to pat neiedomājas. Viņi ir aizbēguši no grūtās dzīves, problēmām, nabadzības un pesimisma Latvijā, lai piepildītu savas kabatas, kalpojot kādas citas zemes uzplaukumam. Tā ir bēgšana no atbildības, galvenokārt, par savu valodu, jo, dzīvojot citā valstī, cilvēks pakļaujas šīs valsts valodai. Latviešiem vienmēr ir bijis vieglāk kādam pakļauties, jo tā ir vieglāk- ir mazāk atbildības, mazāk rūpju, var vienkārši noslēgties sevī un kaut kā eksistēt savā nožēlojamajā, ciešanu pilnajā, un vienlaikus šaurajā un vienkāršajā pasaulītē. Kad beidzot Latvija ir atguvusi neatkarību, tā nespēj iztikt bez pakļautības un no Padomju Savienības pāriet uz Eiropas Savienību. Un tagad arī atsevišķi latvieši vēl arvien nejūtas pietiekoši atkarīgi un meklē kādu pakļāvēju. Pagaidām es nedomāju par došanos strādāt ārzemēs un ceru, ka arī nesākšu domāt, taču neesmu pārliecināts pat pats par savu uzticību šai valstij, bet ne valodai. Diemžēl bēgšana no latviešu valodas nav sliktākais ko mūsu tautieši tai nodara. Paliekot Latvijā, taču tik un tā nejūtot atbildību pret savu valodu, daudzi- kā es viņus apzīmētu- „nelatvieši” piesārņo mūsu gadsimtiem grūtos laikos sargāto, bet nosargāto valodu laikā, kad nekas netraucē tās pastāvēšanai un attīstībai, ar slengu, barbarismiem, lamuvārdiem, maina vārdu nozīmes savā valodas lietojumā pēc sirds patikas, šādi iedvesmojot citus lietot šos vārdus tāpat, un dara citas darbības par sliktu latviešu valodai. Manuprāt, šiem cilvēkiem būtu jābūt administratīvi sodāmiem. Lai arī cik slikti būtu ar šiem salīdzinoši daudzajiem indivīdiem, kuri pieskaitāmi pie „nelatviešiem” vai izceļotājiem, latvieši kopumā ir lepni par savu valsti un valodu. Kaut arī šis lepnums izpaužas arvien retāk, vājāk un sagrozītāk, ir cilvēki, iestādes, organizācijas, biedrības un citas cilvēku grupas, kas cīnās pret šīm negatīvajām tendencēm. Tāpēc latviešu tauta, valsts un valoda mijiedarbojas daudzveidīgos veidos.
Tāpat kā māte mīl savu bērnu, lai arī kāds viņš būtu, tāpat arī mūsu māte latviešu valoda mīl katru no latviešu valodas runātājiem, lai arī viņš dara tai pāri, to neciena un nesniedz pretī savu mīlestību. Katram latvietim vienmēr būs vieta mūsu valodas paspārnē. Kamēr vien pastāvēs latviešu tauta ar savu latviešu valodu, būs iespējama Latvijas valsts pastāvēšana. Tas ir jau vēsturiski pierādījies- latviešu tauta ir nav bijusi citu valstu pakļautībā tikai četrdesmit gadus, bet ir spējusi pastāvēt un saglabāt savu valodu simtiem gadu, un galu galā izveidot valsti, kurā šai valodai pastāvēt. Izzūdot latviešu tautai, latviešu valodas kā dzīvas valodas pastāvēšana vairs nebūtu iespējama, taču, ja būtu kādi apzinīgi cilvēki, kas apņemtos saglabāt šo valodu, būtu iespējama tās pastāvēšana neskartai tikai bez runātājiem. Ja izzustu latviešu valoda, tad valsts un tauta turpinātu pastāvēt ļoti nestabilā stāvoklī, jo tām vairs nebūtu saistošā vissvarīgākā trešā elementa. Kaut arī pasaulē pastāv valstis bez savas īpašās valodas, tām tomēr ir no citas nācijas paņemtā valoda, kas jau ir mainījusies un varbūt pat ir uzskatāma par atsevišķu valodu. Tāpēc tieši valoda ir tas, kas mūs vieno. Tā mūs tieši tā arī mīl. Tāpēc arī mums ir jāmīl, jāciena, jāsargā un jābūt lepniem par savu mazo valodu, kas nāk no mūsdienās bieži aprunātās Austrumeiropas, no Krievijas pierobežas. No tā nav jākaunas, tas ir mūsu senču mantojums, mūsu dzimtenes un tautas vislielākā bagātība.
Tieši šādi es attiecos pret savu mūžīgi ciešošo, milzīgu atbildību prasošo, sarežģīto, apbrīnojamo, skaisto un vienmēr mīlošo latviešu valodu. Tāpēc es mīlu savu šūpulī šūpotāju, miegā aijātāju, kas ik mirkli man ausīs dungo saldu melodiju, kas liek skudriņām skriet pa muguru katras patriotiskas dziesmas laikā. Es mīlu savu valodu, tautu un valsti.
