Bija pavēsa pēcpusdiena. Šis aukstums un mākoņainais laiks Latvijā galīgi neiederējās maija vidū. Es alku pēc saules un siltuma, ko es gribēju saņemt jau dienām ilgi. Tēvs teica, ka nedēļas vidū laiks kļūs arvien siltāks. Tagad bija nedēļas vidus. Ne smakas no karstās saules, bet gan pilns ar tumšiem, ziliem, dusmīgiem mākoņiem.
Manuprāt, Lauterē reti ir bijis skaidrs un labs laiks. Te mūždien ir skraidījuši apkārt melniem mākoņi un saulīte nav varējusi izlīst ārā un paspīdēt. Tāpēc gribēju doties ātri, jo ātri prom, aizlavīties no vecākiem un darbiem, kurus man nepatīk darīt. Es aizņēmos sava tēva pajūgu, viņam gan nepatīk, ka braucu viena. Esmu pārāk pavirša un vispār tas nav domāts priekš manis. Mūždien esmu strīdējusies par šo jautājumu ar saviem mīlošajiem vecākiem - novaldīt zirgu var arī jaunas meitenes!
Par lauku ceļiem ir visai grūti pabraukāt. Bet kad tu esi jau iesildījies un spēj atslābināties no domas, ka kuru katru brīdi vari iebraukt grāvī, braukšana ir patiešām jauka. Tagad es jutos atslābinājusies un vēroju pasakaino dabas skatu, kā no gleznas nozīmētu. Kalni un lejas, koki un krūmi. Meži, šeit Madonas apriņķī, ir vareni. Kur paskatās, tur tik meži. Viss ir zaļš. Un sēnes tajos aug kā nezāles nekoptā dārzā.. Pļavas šeit ir tik bagātīgas. Sarkanais āboliņš šeit aug braši. Es vienkārši nevaru aizbraukt garām un nesalasīt kādu pušķi priekš savas mammas. Viņai āboliņš ir mīļākās puķes, tāpat kā sarkanās rozes. Tāpēc apstājos un izkāpu ārā no pajūga. Nebiju domājusi, ka apstāšos un lasīšu puķes, mans sākotnējais plāns bija braukt prom, cik ātri vien var, satikt sauli un siltu laiku. Saplūkusi āboliņu pušķi, es iekāpu pajūgā un turpināju braukt taisni, taisni. Pamazām meži kļuva arvien retāki un parādījās mājas un lauki. Cita par citu skaistāka. Kā no nekurienes es ieraudzīju spīdam sen neredzēto draudzeni – sauli. Man smaids kļuva arvien platāks. Es jutos laimīga no tiesas, ne vien no tā, ka braucu viena pati pajūgā, bet arī no tā, ka mana lūgšana ir sadzirdēta, mana „draudzene” bija uzvarējusi mākoņus un tagad jau plaši spīdēja.
No braukšanas es biju galīgi sagurusi. Es biju ļoti izslāpusi. Kā man prātā varēja neienākt paņemt ko dzeramu. Es turpināju braukt. Bet slāpes mani mocīja. Es nolēmu apstāties pie kādas diezgan skaista māju pudura. Te bija daudz ēku, cita par citu lielāka un mazāka. Vienā no tām mājas durvis bija vaļā. Es raudzījos, vai kur apkārt nav kāds suns, jo suņi man uzdzen bailes. Es atslābu, suņu nebija. Es devos uz atvērto durvju pusi, cerot satikt tur kādu un palūgt, ko padzerties. Pagalms un apkārtne bija ļoti sakopta. Iegāju iekšā mājā, tur stāvēja rakstāmgalds, uz kura bija salikts daudz grāmatu un papīru. Blakām stāvēja trauks ,kurā bija ūdens un glāzīte. Man tā sagribējās satvert trauku un izdzert tukšu līdz dibenam, bet es valdījos, jo tas nebūtu bijis visai pieklājīgi. Ierasties svešā mājā, paņemt, izdzert, aiziet un nepasakot ne „sveiki”, ne „atā”.
Istabā bija arī bija maza kumode. Uz kumodes stāvēja fotogrāfiju kaudzīte un rāmīši, kuros nebija saliktas bildes. Vēl uz kumodes stāvēja žurnālu čupiņa. Uz žurnāla vāka bija krūmi un koki. Mēģināju izlasīt žurnāla nosaukumu, bet mana vācu valoda ir visai slikta. Skolā man nav labas atzīmes vācu valodā. Runāt vāciski es māku, bet rakstīt un lasīt man iet kā pa celmiem. Žurnālu es paņēmu rokās, sāku šķirstīt, tas bija laukkopības žurnāls. Citi bija mežkopības. Katrā ziņā tie bija zinību žurnāli. Saimnieks droši vien ir tikai iesācējs stādīšanā vai arī vienkārši iegūst vēl vairāk zināšanu par lauku darbiem. Saprazdama, ka šeit neviena nav, es izgāju ārā un ieraudzīju tikko iestādītus ābeļu kokus. Lāpsta, spainis ar mēslojumu un ūdens kanna stāvēja uz zemes, darba priekšmeti bija atstāti ārā, tas tikai nozīmēja, ka saimnieks ir kur tuvumā. Visur apkārt bija dažādi augļu koki, parastie koki, krūmi. Sākot no ērkšķogu krūma beidzot ar upenēm. Ļoti bagātīgi apsēts it visur, kur vien skatās. Es aizgāju pie ērkšķogu krūma un norāvu dažas ogas. Kāda balss man aiz muguras ierunājās. Es nobijos, ogas nokrita zālē, pagriezos. Man pretī stāvēja pēc izskata diezgan jauks vīrietis. Ar ūsām un brillēm. Izskatījās diezgan pieklājīgs. Viņš laipni smaidīja man pretī un vēlreiz jautāja: „Vai varu kā palīdzēt?” Nomulsusi es sāku stāstīt vīrietim situāciju, kurā es biju nokļuvusi. Braucu, braucu, kļuvu nogurusi un radās neizbēgamas slāpes. Vīrietis dzirdot pie sevis pasmējās un aicināja uz māju, kurā bija atvērtas durvis. Aizgājis līdz rakstāmgaldam, kur stāvēja ūdens trauks ar glāzi, viņš ielēja man pilnu glāzi līdz malām un pasniedza to man. Es to izdzēru vienā mirklī. Vīrietis nosmējās atkal, kā iepriekšējo reizi pasniedzās pēc glāzes un ielēja vēlreiz ūdeni man glazē līdz malām.
„Jūs rakstāt?” , es pajautāju. „Jā.” ,vīrietis atbildēja un pasniedza man vienu no grāmatām, kas stāvēja uz galda. Ievēroju autora uzrakstu uz grāmatas – „Rūdolfs Blaumanis, Raudupiete .” Kaut kur es biju dzirdējusi šo autora vārdu. „Jūs esat Rūdolfs Blaumanis, rakstnieks?” Vīrietis nosmējās: „Mājas ir un paliek tā vieta, kur es varu vislabāk rakstīt. Vai tas ir pavasaris, vasara vai agrais rudens, kad gatavojas āboli.” Man nelikās, ka es savu mūžu iekļūšu situācijā, kur būs tāda saruna, kur jautāšu kādam –„Jūs, kungs, gadījumā neesat rakstnieks?”
Situācija izvērsās gaužām neveikla. Kā gan tas rakstnieks jutās, ka es nemaz nezināju, kas viņš tāds ir? Rakstnieks: „Klausieties, man ir jāpabeidz darbs un tad es atnākšu atpakaļ un mēs varēsim turpināt sarunu tālāk, jūs varat apsēsties un atpūsties.” , viņš pasmaidīja un aizgāja. Es nolēmu paņemt to grāmatu, ko viņš man pirmīt bija iedevis un es sāku lasīt... Izlasot viņa noveli „Raudupiete” un turpinot dzert ūdeni, es apbrīnoju cik šim cilvēkam ir talants. Es palasīju vēl šādas tādas viņa noveles. Rakstnieks, tiešām izskatījās ļoti priecīgs par to, ka man patīk viņa dzeja. Vispār man likās, ka viņš ir tāds priecīgs cilvēks. Ārā pa logu jau krēsloja. Man bija laiks doties mājās. Es pateicos, par to, ka viņš bija tik laipns pret mani, paēdināja un uzvarēja manas slāpes pēc ūdens. Rakstnieks mani pavadīja līdz pajūgam un teica: „Nākamreiz, paņem līdzi pudeli, lai ir kur piepildīt ūdeni.” Es nosmējos pie sevis un teicu: „Noteikti, paldies.” Un es sāku braukt uz mājas pusi.
Kad atgriezos „Grāveros”, Lauterē, māte izskrēja ārā no mājas un dusmīgi runāja ar mani, kur es tik ilgi biju prom. „Pusdienas tev jau sen ir atdzisušas, mēs ar tēvu bijām tā noraizējušies par tevi.”, atbildēja māte. Mierīgā balsī es atbildēju: „Mammu, viss ir kārtībā, es esmu mājās, tūlīt sākšu kurināt krāsni un uzsildīšu sev ēdienu.” Māte pateica: „Tēvam arī uzsildi pie reizes, un, meitiņ, tu vari man ieliet glāzē ūdeni?” Es pasmējos, ielēju mātei ūdeni glāzē un pajautāju: „Mammu, tu zini, kas ir Rūdolfs Blaumanis?”
