Добавить работы Отмеченные0
Работа успешно отмечена.

Отмеченные работы

Просмотренные0

Просмотренные работы

Корзина0
Работа успешно добавлена в корзину.

Корзина

Регистрация

интернет библиотека
Atlants.lv библиотека

Palikt Latvijā ir mans pienākums. (12)

Autora bildeAutors: Daina Leščinska / Rēzeknes Valsts ģimnāzija Vērtējums:  +163
Vērtējums:  +163
Latviešu zemei šodien ļoti sāp. Katra lidmašīna, kura pilna ar pukstošām cilvēku sirdīm, paceļotajiem zilajās debesīs, nolauž un paņem līdzi gabaliņu Latvijas trauslās sirds. Tomēr šī sirds nav bezgalīgi liela, tā lūst, plīst un sarūk arī šobrīd. Jā, man arī reizēm ir gribējies nolauzt savu daļu, bet nedrīkst, jo es piedzimu ar sarkanbaltsarkanu lentu sirsniņā, es nepiedzimu, lai lauztu dzimtenes sirdi. Mans pienākums ir mīlēt, dejot, dziedāt, smieties un raudāt tieši dzimtenē, manā Latvijā. Mans pienākums ir atdot sevi visu. Ir jāaudzē jauni zari manā dzimtas kokā, ir tēva mājas jākopj, ir karogs svētkos pie mājas jākar. Tik daudz kas ir jādara!
Pirms vairākiem gadu simtiem zemē nokrita pavisam maza ozola zīle. Tā bija nobijusies, bet apņēmības pilna izaugt par varenu koku, lai varētu cari gadsimtiem zaļot. Lūk, tā sāka augt mans dzimtas koks! Sākumā vien nieka stumbriņš bija, tad izauga jauns zars, tad vēl viens, tad vēl viens, vēl un vēl viens. Koks auga, zaroja un lepns pret debesīm slējās. Kādā rītā arī es jau šo koku veidoju, biju pavisam maziņš zariņš, bet tik augstu virs zemes. Vai tagad drīkstu nolauzt savu zaru, lai vestu tālu prom no tā dzimtenes, Latvijas? Nevaru un negribu! Tik daudz šim kokam spēka vajadzēja, lai varenās saknes dziļi zemē audzēt varētu, lai varētu aukstās ziemas pārciest. Es no visas sirds vēlos, lai es savu zaru varētu vēl mazākos zariņos dalīt, lai vēl pēc simtiem gadu varētu uz savu dzimtas koku skatīties. Man ir varens pamats, tā mana zeme, tie mani dubļi, kuri jābrien, tas mans lietus, kas skumjas nomazgā, tā mana zāle, kura rasai mājvietu dod, tās manas debesis, kuras jāmīl!
Pirms gandrīz 17 gadiem drūmā rudenī es piedzimu, kokiem lapas jau bija atņemtas, zāle devusies uz ziemas miegu, sniegs pamazām sāka krāsot visu baltu. Tikai es savā ģimenē ar lielu otu un košām akvareļu krāsām dzīvi iekrāsoju, krāsoju to košu kā vasaras ziedus. Mamma un tētis man deva vārdu – Daina. Tik latvisku, tik skanīgu kā pati tautasdziesma. Es elpoju latvisku gaisu, es raudāju latviskas asaras un gulēju latvisku miegu, jo neko citu es vēl nepazinu. Pirmās zilbes, pirmie vārdi un pirmie teikumi, vecāku lasītās pasakas – viss bija tik latvisks. Pirmie soļi tika sperti uz latviešu zemes. Pirmās īstās sāpes, pirmās dziesmas, pirmie draugi, pirmās lietas, ko iemīlēju, viss smaržoja pēc Latvijas. Katru gadu dzimšanas dienas tortē palika par svecīti vairāk, vairāk un vairāk, un mīlestība pret visu sarkanbaltsarkano ar katru gadu arī auga. Es esmu neizsakāmi lepna, ka ir kāda vieta, kura mūžīgi man paliks latviska. Nav man pasaulē nekā mīļāka, par vietu, kur mani vienmēr gaida, par vietu, ko aizsietām acīm atrastu, tās mana tēva mājas, tās manas ģimenes mājas, tās manas mājas. Un ir pilnīgi vienalga, vai gaisā virmos pavasara sniegpulkstenīšu smarža, vasaras saules rotaļas, rudens pelēkums vai ziemas augstums, man būs mājas, man būs mana Latvija.
Ir lietas, ir atmiņas, ko no cilvēka prāta izdzēst nevar. To sajūtu, kāda pārņem, stāvot Mežaparka estrādē kopā ar tūkstošiem dziesmu mīlošām sirdīm un dziedāt, to nevar aizmirst nekad! Jau pirmajā dziesma, paskatoties pa labi un kreisi, Tu redzi, ka visiem apkārt stāvošajiem cilvēkiem ir asaru pilnas acis. Tad Tu saproti, ka dziesmai ir tik liels spēks, spēks satuvināt pilnīgi nepazīstamus cilvēkus, spēks sajust milzīgu mīlestību pret dzimteni, pret latviešu valodu. Tieši Dziesmu svētkos, es sapratu, ka sarkanbaltsarkano lentīti, kas piedzimstot tika apsieta ap manu sirsniņu, es nekad, nekad nevēlēšos atraisīt. Nekad! Tik spilgti es atceros sajūtu, kāda pārņēma pirmo reizi uzģērbjot latviešu tautu tērpu, šo sajūtu nevar izstāstīt, to nevar nopirkt vai pārdot, jo tā ir tikai mana un mūžīgi tāda paliks. Tik savādi sitās sirds, kad Tu dejo tautu dejas, tik savādi tā sitās, kad Tu mīli. Mīli visu, ko Tu dari, mīli dziesmu un deju. Ar lepnumu svētkos karogs pie manas mājas plīvo, jo tas zina, ka šajā mājā karogu kar ar patiesām jūtām, nevis pienākuma dēļ. Nekur citur pasaulē es nejutīšos tik laimīga kā mājās, nekur citur mana sirds tā nesitīsies.
Protams, palikt Latvijā ir mans pienākums, jo jāaudzē tālāk manas dzimtas koka zari, jāļauj tā saknēm vēl dziļāk tēvzemē turēties. Latvijā es mīlu visu, katru akmentiņu, katru zāles stiebru, katru no koka rudenī norauto lapu, katru negaisu un katru latviski smaidošu seju! Mana sirds jau no bērnības pukst sarkanbaltsarkanā ritmā, tāpēc es nedrīkstu lauzt dzimtenes sirdi. Cilvēki domā, ka tikai tiem var neiedomājami sāpēt, bet, manuprāt, Latvijai reizēm sāp vēl vairāk kā cilvēkam, tāpēc mīlēsim un atbalstīsim Latviju, lai arī tā varētu smieties un priecāties kopā ar mums!
Komentāri
Zaiga Bogdanova03.11.2011. 14:37
Malacis!!!
Olga Gritāne02.11.2011. 18:28
Ļoti emocionāli!!!Malacis!!! Lepojos ar tevi!!
Silvija Potaša01.11.2011. 08:29
Kas mēs esam bez atmiņām?Atmiņas ir mūsu pagātne,pamats,dzīves saknes,no kurienes aug jauni asni,jaunas paaudzes,nākotne.
Zinaīda Deksne31.10.2011. 20:09
Es priecājos par Dainas pasaules uztveri un lepojos, ka mazā Latvijas pagastā ir izaugusi patiesi latviska meitene, kura prot novērtēt to, ko snieguši vecāki, skola un Tēvzeme. Ticu, ka viņai ir un būs daudz sekotāju. Paldies!
Līga Geduša26.10.2011. 19:03
Ideāla eseja..man ļoti patika :)
malacis tā turpināt !;)
Egita Ivanovska26.10.2011. 13:18
Daina, līdz asarām...Super! :* Aizkustināji arī manu lentīti...:)
Zanda Valdmane25.10.2011. 22:24
Tu esi uz pareizā ceļa - ne vienmēr ērtā, bet gan biežāk šaurā un neērtā...Tādu vērtību skalu ne katram no mums izdodas savā dzīvē satvert!!!
### SOLVITA DOROPOĻSKA (Pavlovska)###25.10.2011. 19:48
Tik tiešām emocionāla eseja.pat asaras acis saskrien lasot!Malacis Daina!
Ināra Ducsaliete25.10.2011. 17:51
Man patīk tā latvju Daina...
Rūta Ķirse-Ķirša25.10.2011. 16:36
foršs :)
Līga Katrīna Kļaviņa25.10.2011. 15:54
Ļoti emocionāli un skaisti, manuprāt! Kaut vairāk cilvēki spētu, ko tādu izjust, izprast un arī izteikt, lai citi dzird un padomā! Es PAR sarkanbaltsarkanajām lentītēm! :)
ღღღ...EviTa KoZuLe...ღღღ25.10.2011. 14:54
Dikti patīk!:) Malacis!

Выбери способ авторизации

Э-почта + пароль

Э-почта + пароль

Неправильный адрес э-почты или пароль!
Войти

Забыл пароль?

Draugiem.pase
Facebook

Не зарегистрировался?

Зарегистрируйся и получи бесплатно!

Для того, чтобы получить бесплатные материалы с сайта Atlants.lv, необходимо зарегистрироваться. Это просто и займет всего несколько секунд.

Если ты уже зарегистрировался, то просто и сможешь скачивать бесплатные материалы.

Отменить Регистрация