Latvija. Mūsu bērnība.

Nekas nav radies no nekā. Putns rodas no olas, koks - no sēklas. Kas bija vajadzīgs Latvijai, lai tā piedzimtu? Ne sēkla, ne ola, tai pat nebija vajadzīga māte. Tikai tauta un tās ticība radīja šo brīnumaino vietu. Šo pasaules daļu, kuru mēs saucam par mājām. Šo zemi, kurā katrs īstens latvietis ir aizvadījis savu bērnību, ar kuru saista savas vislabākās dzīves atmiņas, priecīgākos brīžus, kad, vēl bērns būdams, varēja izbaudīt savu eksistenci, neuztraucoties par dzīves likstām un negācijām.
Latvija - tā ir mana karaļvalsts, mana bērnība, kurā vēlētos atgriezties.
Tik daudz tā jau piedzīvojusi savā īsajā mūžā! Deviņdesmit trīs gadi - tas taču ir tikai nieks! Lietus lāse okeānā, kas ātri vien apmaldās bangojošajos okeāna viļņos un pazūd nebūtībā. Katrs sīkākais notikums, par ko pašlaik raksta vēstures grāmatās, tikai nostiprina Latvijas esamību, padara to stiprāku, varenāku, daudzsološāku. Katrs Latvijas pilsonis, liels vai mazs, garš vai īss, vecs vai jauns, veido valsts nākotni, attīsta to un nodrošina tās pastāvēšanu nākotnē. Jā, mūsu valsts vēl ir tikai bērns, zīdainis, kurš ir jābaro, jāmīļo, jāsaudzē, bet jautājums ir, vai mēs to darām?
Miljoniem ekrānu, kuri rāda mums krāsainas bildītes un bez kuriem mēs tīri labi varējām iztikt cilvēces eksistences pirmsākumos, ziņo, ka cilvēki bēg no saviem namiem, bēg no nebūšanām un bēg no bērnības. Viņi ir zaķpastalas. Viņiem nav drosmes cīnīties par taisnību un brīvību. Viņi ierauj asti kājstarpē un bēg kā no mājas padzīts suns. Kur gan ir palicis latviešu cīņas spars? Cīnīties līdz galam! Nepadoties pasaules mēroga līderiem un meļiem! Kur gan ir latvietis, kurš paceltām rokām pret debesīm un sauli apliecina, ka viņš tic savai nākotnei? Tic tam, ka mēs dzīvosim labāk, ka Latvija kļūs par mājvietu mūsu pašu gudrajām, veselajām un talantīgajām atvasēm?
Vai daudz ir cilvēku šai valstī, kas pirms gulētiešanas skaita lūgšanas par Latviju? Es ceru, ka ir. Ir jābūt!
Nav vajadzības teikt, ka visi par mūsu valsti atceras tikai tad, kad ierauga kalendārā sarkani iekrāsotu datumu, kas vēstī par valsts svētkiem vai piemiņas dienu. Es ticu, ka cilvēki padomā par savu dzimteni arī ikdienā. Iededz svecīti un pasakās Latvijai par to, ko tā mums ir devusi. Pasakās par visu labo, kas ir bijis, un par to, kas vēl būs. Tas ir katra Latvijas pilsoņa pienākums.
Daudzi vairs netic mieram. Daudzi vairs netic brīnumiem un sapņiem. Bet, ja nekas nemainīsies, ja mēs neticēsim un nelūgsim, Latvija var kļūt tikai par gaistošām atmiņām. Par bērnību, kas zudusi.