Es un mana Latvija (17)

Manuprāt, katram latvietim ir personiskas attiecības ar savu valsti. Šādas attiecības ir arī man. Vienmēr esmu jutusies patriotiska pret savu Latviju, lai gan tās patieso vērtību izjutu tikai tad, kad man nācās aizbraukt no šejienes prom. Es uzskatu, ka šobrīd, kad valstij klājas ne pārāk labi, mums tā jāaizstāv un jāgodā īpaši.
Jau tad, kad es biju maza, izjutu spēcīgu mīlestību pret savu valsti. Dažreiz gan prātā iezagās doma, kāpēc esmu piedzimusi Latvijā? Ir taču citas daudz labākas vietas par šo. Tomēr ik reizi, kad kāds izteicās negatīvi par Latviju, centos to atspēkot, kā nu mācēju. Dažreiz man argumentu pietrūka, un, ko tad es tāda maza meitenīte, varu pateikt pieaugušajam? Tomēr ikreiz, kad sarunā netiku iesaistīta, par negatīvi izteiktu kritiku valstij, sirdī krājās dusmas, un bija gandrīz nepārvarama vēlme bļaut pretī, ka viņš kļūdās. Iespējams, ka tagad es pati izvēlētos paklusēt, tomēr šī sajūta sirdī nekur nav pazudusi. Manās acīs Latvija ir labākā.
Ar nožēlu varu teikt, ka pie īstiem valsts patriotiem mani pieskaitīt nevar. Kādu laiku pēc tā, kad mana ģimene devās prom uz ārzemēm, un es ne par kādu naudu nebūtu braukusi viņiem līdzi, es salūzu. Pēc gada jau pati biju nokļuvusi „laimes zemē”. Tomēr nepagāja ne cik ilgs laiks, kad savu vājumu un izvēli sāku nožēlot. Ārzemes man nebija labākais variants. Jau pēc 2 nedēļām es sajutu to, ka Latvijas man pietrūkst vairāk, nekā es to spēju iedomāties. Naktīs es nespēju gulēt, arī dienas man nekādu mierinājumu nedeva, un es sapratu, ka nav cita varianta, kā atgriezties Latvijā. Vecāki, protams, negribēja mani palaist atpakaļ. Tomēr pēc divu mēnešu ilgas prombūtnes es atgriezos mājās – Latvijā. Tik laimīga es nebiju jutusies sen. Šis pārbaudījums lika man saprast, cik mana valsts man ir svarīga. Tā ir viena no sastāvdaļām, lai es justos laimīga.
Šobrīd Latvijas ekonomiskais stāvoklis, kas spieda manai ģimenei pamest valsti, nav uzlabojies, un manējie vēl aizvien ir prom. Par iespēju atgriesties mājās, manuprāt, tētis un brālis ir aizmirsis pavisam, mamma vēl cer. Es vēlos sagaidīt brīdi, kad atkal visi būsim kopā te pat Latvijā, lai gan zemapziņā zinu, ka tas visdrīzāk nenotiks.
Tomēr, es uzskatu, ka šobrīd katrs cilvēks Latvijai ir svarīgs un mums katram vajag sajūtu, ka Latvija mums ir svarīga. Kas gan cits, ja ne mēs paši radīsim apkārt sev tādus apstākļus, kā vēlamies? Manuprāt, pamest valsti likteņa varā pēc visa tā, ko tā ir pārcietusi, būtu nežēlīgi. Ne jau kāda brīnuma dēļ, bet gan pašu apņemšanās dēļ Latvija ieguva neatkarību. Tagad taču nekas nav citādāk! Mums pašiem ir jācīnās par savām tiesībām, par labākiem apstākļiem savā valstī.
Latvijai manā sirdī ir īpaša vieta. Es to esmu lolojusi gan no mazām bērnu dienām, gan tad, kad šķita, ka ar Latviju mani nekas vairs nesaista. Esmu kļūdījusies. Mana mīlestība augusi. Ceru, ka nekādi apstākļi manu nostāju nespēs mainīt.