Kad Latvijā smejas, ir svētki. Kad latvieši raud - neviens vairs nebrīnās. Bieži neredzēt latvieti smejam no sirds un līdz asarām. Prieks un smiekli atrasti citās zemēs. Palikušie nav jokotāji. Tie ir izdzīvotāji.
Kā mēs smējāmies pirms desmit gadiem? Es tolaik vēl skolā negāju, man visa dzīve bija viens liels, nenopietns joks, un smiekli iederējās ikdienā kā saltums novembrī. Viss bija jautri un smieklīgi. Jokoja pagalma bērni, sagatavošanas grupiņas audzīte, arī vecāki un, protams, mīļā ome. Mani vecāki? Tos nekad nebija grūti sasmīdināt. Pēc dabas jautri, ar labu humora izjūtu. Atlika vien aizrautīgi stāstīt kādu ierastu notikumu vai pilnā nopietnībā izklāstīt kādu šķietami ārkārtīgi nopietnu, globālu problēmu, lai mamma mīļi iesmietos un tētis viņai nopakaļ. Tipiski. Latvietis smejas, kā otrs smejas. Kad latvietis smejas par otra smiekliem, izdalās neredzama, bet sataustāma līksme. Nē, tā dubultojas. Var nezināt, par ko latvietis blakus smej, bet, ja tiec aplipināts, smejies aizrautīgi līdzi, pats nezinot par ko. Jā, arī tā ir latvieša rakstura iezīme – ko tie citi, to es ar'. Nezināt, kā un kāpēc, bet darīt līdzi. Nezināt, par ko, bet smiet. Apsmiet. Latvietis ir kārs uz apsmiešanu. Kāds pārsakās – latvietis iespurdzas. Kāds paklūp – latvietis ieķiķinās. Kāds uzdrošinās – latvietis neticīgi novīpsnā. Kad latvietis apsmej, arī tad ir priecīgs. Tāds kā pārāks, vairs ne pelēks, savā ziņā izceļas, jo paspīdēt ar joku, trāpīgi, asprātīgi, viedi, prot tikai daži. Tā vietā mēs, latvieši, jokojam par citiem. Par kaimiņu. Savu, savas zemes. Par igauni latvietis joko. Par krievu, čukču. Kaimiņa sievu blondīni latvietis pavelk uz zoba, bet iespringst, kad cits atjoko pretī. Ne jau visi prot pasmieties par sevi. Kad latvietis smejas par sevi, viņš patiesībā ārēji liekuļo un cer, kaut ātrāk joks tiktu aizmirsts. Tanī brīdī latvietis klusībā melo sev un mierina, ka tā nemaz nav. Latvietis taču nepieprot nebūt egoists!
Nenoliedzami - latvietis joko par valdību. Par mazo valstiņu pie Baltijas jūras, kura tiek mocīta, lēni un mokoši beidzināta. Latvietis joko, bet joko skarbi. Izmisis, bēdu pārņemts un sāpināts izkliedz savu sāpi ar glupu joku. Par aizbraucējiem latvietis nemēdz jokot. Tie mums ir tik daudz, ka tas vairs nešķiet smieklīgi. Latvietis nejoko kaut vai nožēlas pēc. Redz, kā tiem tur tajā tur valstī iet tā un tā, daudz labāk, turīgāk. Latvietis pats tur gribētu būt, bet tēlots patriotisms un saknes viņu pietur. Latvietis – mūžīgais cietējs nepamet dzimteni un ar nolemtības sajūtu visu mūžu velk sevi un savu ģimeni. Kad latvietis grib priecāties, viņu attur ikdienas rūpes. Neskaitāmās problēmas, grūtības un netaisnības. Tāpēc latvietis ir aizmirsis par svētkiem. Par dzīves svinēšanu. Par asprātību un jokošanu.
Kad latvietis skumst, savējie viņu saprot vislabāk. Kad Latvijā smejas - būtu jāsmejas līdzi. Latvietim vajadzētu kultivēt prieku un izstarot cerību. Labsirdīgi smieties līdz pagurumam un ļauties smieklu šaltīm. Tas, visticamāk, neatsauktu mājās visus tos tūkstošus mūsējo, bet noteikti mainītu latvieša būtību. Kad latvietis mainās, rodas jauni joki. Kāpēc gan joka pēc nepamēģināt?
