Autors: Kristiāna Šuksta / Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskola
Vērtējums: +34
Vērtējums: +34
Ir tādi brīži, kad šķiet, ka laiks paiet nemaz nepienācis. Tu stāvi pasaules vidū, viss ap tevi griežas, tikai šis viss neko nemaina tevī pašā.
Jādomā, ka mans laiks ir tagad. Es dzīvoju, es šo laiku jūtu un nemitīgi rēķinos ar tā plūdumu. Tomēr šķiet, ka īstais mans laiks būs tieši tajā brīdī, kad atvērsies priekškars un uz skatuves stāvēšu es viena. Vienalga, vai par skatuvi saukšu savu dzīvi vai apkārtējo atzinīgos smaidus, vai globālu „es esmu izmainījusi pasauli”. „Tavs laiks vēl nav pienācis,” atkal saka kāds gudrs vīrs kādā gudrā grāmatā un tu patiešām notici, ka laika vēl nav, tas tikai nāk. Un kas ir tā mistiskā pazīme, ka nu tavs laiks tiešām ir klāt? Pēkšņi laiks ir un tu to jūti - nu var sākties darbība. Es tam neticu! Es ticu tam, ka laiks ir mūsos. Tas vienmēr ir mūsos un to nevar izmantot vai neizmantot, to var tikai just vai nejust. Tieši to, kas manī iekšā, es saucu „mans laiks”. Jo tas pieder man, es ar to varu darīt, ko gribu. Jo tas raksturo mani. Galu galā – es pati to esmu izdomājusi. Fiziski laiks neeksistē, tas pastāv kā pašorganizācijas līdzeklis. Līdzeklis, ar kura palīdzību varam savas fiziskās darbības aptuveni pielīdzināt abstraktai vērtību sistēmai – laikam. Tikai ar to mēs nevaram ne no vienas puses izmērīt mūsu dārgumu, ko jau ilgi turam par visaugstāko – mūsu prātu, mūsu domas. Tādā ziņā laiks ir bezspēcīgs. Un slidinoties garām dziļi filozofiskām pļāpām, kas ik palaikam iebuktē nopietnā seklas pārgudrības kaudzē, vienmēr gribot vai negribot jānonāk pie secinājuma, ka laiks ir tikai izteiksmes līdzeklis un „mans laiks” – neapšaubāmi lirisks un daudznozīmīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis.
