Mans laiks ir kā vasara. Tas paiet nemanot , atstājot aiz sevis tikai atmiņas par paveikto. Jūnijs ir kā laika sākums, kad šķiet, ka var paspēt visu, neko nenokavēt un nodoties izklaidēm, taču reizēm šis priekšstats ir maldīgs, un, kad pienāk augusts, tā vien gribas pagriezt atpakaļ laiku, vēl pagulēt saulītē, vēl ieslīgt bezrūpībā un aizmirst visu šķietami svarīgo un vajadzīgo. Tā vien šķiet, ka laiks ir labvēlīgs tikai pret tiem, kuri prot to ieplānot, vispirms parūpējoties par lietām, kuras tā vien gribas atlikt uz vēlāku laiku, taču tad, kad pienāk dienas beigas un viss ir izdarīts, iestājas nakts, un, šķiet, ka laiks tā vien smejoties saka – tu nokavēji savu iespēju vēlreiz iegrimt saules gaismā un kārtīgi atpūsties, tad tagad sēdi tumsā.
Jo ātrāk centies visu paspēt, jo ātrāk laiks sāk attālināties. Laiks ir ļoti viltīgs. Dažreiz šķiet, ka laika ir pavisam maz, taču dažreiz, kad gaidi autobusu vai pastnieku, kuram jāpiegādā tavs mīļākais laikraksts, laiks velkas lēni kā aizgulējies gliemezis, kas cenšas nokļūt ielas otrā pusē.
Laika galvenā sastāvdaļa nebūt nav pulkstenis, tā esam mēs paši, mūsu darbi un domas. Citreiz pietiek vien ar labām domām, kādu labu darbu, vai vienkārši kādu labu vārdu, lai aizpildīu laika radītos tukšumus vai, tā saukto, brīvo laiku.
Laiku nevar nopirkt veikalā vai apmainīt pret ko vērtīgāku, jo nekā vērtīgāka par laiku nemaz nav. Kas būtu milijonārs ar milzīgu kaudzi naudas, ja viņam nebūtu laika ne to tērēt, ne tai pieskārties?
Laika plūsmu apstādināt nav iespējams, taču katram ir iespēja to piepildīt ar tieši sev vajadzīgo. Lai visiem izdodas piepildīt savu laiku!
