Mēs būvējam šo pasauli paši. Līdzīgi kā mākslinieks uz papīra uzzīmē skici, kuru vēlēk izveido realitātē vai noliek malā un zīmē nākamo, tā arī mēs veidojam savu pasuli. Un mūsu zīmulis ir domas, ar kurām savā prātā izzīmējam topošo realitāti.
Beidzot esmu sapratusi, ka ar katru gadu paliek arvien mazāk laika uz šīs zemes, tāpēc nedrīkst to izniekot un pēc iespējas ātrāk jāsāk dzīvot to dzīvi kuru gribi, raudāšanas vietā ir jāceļas un jāiet tālāk. Tikai, lai to spētu ir jāzina virziens, virziens pretīm savam laikam. Patiesība nekad nav novērtēta par augstu, un ejot laikam mēs uzzinām arī to virzienu uz kuru mums jāiet. Diemžēl iedarbinot apziņu un sākot vērot : '' Vai ejam pareizi? Vai laiks mūs ved uz pareizā ceļa?'' Mēs aimirsām pūles, un smagos mirkļus, kuri rāva mūs zem ūdens, kā bangojoš okeāns! Gluži tāpat kā par laimi ir samaksāts par nelaimi, mēs samaksājām ar savu laiku, kuršu nu ir izplēnējis vējā!
Kad laiks iet uz beigām, mēs atskatamies uz šiem mirkļiem kas veda mūs cauri džungļiem, bet neviens mūs nemācīja labāk kā laiks un tā dotā pieredze!
