Vai mūsdienu jaunatnes laiks maz ir lietderīgi izmantots? Vai telefons un dators,kurš mūsdienās ir „piesātināts” ar daž ne dažādām spēlēm, aplikācijām un citām lietām, ļauj mums pilnvērtīgi izmantot laiku?
Klausoties stāstus, kurus ir stāstījuši vecāki, domāju,ka daudzi šokā saķēruši galvu , dzirdot, ka senāk nav bijuši ne datori, ne telefoni. Jā , arī es šo stāstu esmu dzirdējusi. Vai tad, kad zāle esot bijusi zaļāka – bērni bija savādāki, jo nebija sevi samaitājuši ar internetā atrodamo informāciju?
Es bieži esmu domājusi par to, vai savu laiku izmantoju liederīgi. Jā, it kā jau varētu nesēdēt pie datora, bet gan aiziet un nomazgāt traukus. Bet šī doma ātri aizgaiņājas prom, jo redz, draugos atnākusi vēstule, uz kuru jāatbild vai arī twitterī kāds jauns tvīts parādījies. Es pati apzinos,ka izšķēržu savu laiku, bet nezinu kapēc – es neko nemēģinu darīt lietas labā.
Tā nu lietas iegrozījās, ka man niezēja pirkstiņi un mēģināju iztīrīt savu portatīvo datoru. Protams,ka labi tas nebeidzās, jo sekoja ceļš uz datoru servisu. Bet kā vēsta aforisms – nav nelaimes, kas nesolītu prieku.
Cik es sevi atceros, man blakus vienmēr ir bijis dators. Mamma pat stāstīja – „ Tu pat lasīt nemācēji,kad jau sēdēji pie datora. Tu biji iegaumējusi , kura poga jāspiež un katras pogas nozīmi, jeb kura poga jāspiež attiecīgajā situācijā. Ja dators jāieslēdz, tad jāspiež lielā poga uz datora kastes, ja gribējās ieiet internetā ,tad jau atpazini ikonas uz datora darbavirsmas.”
Sākot šo mazo pētījumu man bija jāsaprot, kas man interesē un , ko man patīk darīt ārpus skolas. Variantu nebija daudz, bet skaidri zināju,ka tas saistīsies ar šūšanu. Jau no laikiem,kad gāju bērnudārzā un viss,kas man bija vajadzīgs, bija jaunākā bārbija veikala skatlogā, zināju, ka man interesē mode. Pat tad jau domāju, kā apģērbšu savu tikko nopirkto bārbiju. Tā nu esmu paaugusies un secinājusi, ka tas ir tas, ko gribu darīt. Viss, kas man bija vajadzīgs tagad – atbalsts no mammas. Nav jau tā, ka viņa neatbalstītu manu hobiju. Viņa mani ir atbalstījusi vienmēr. Vienmēr, kad man uznāca -es gribu iestāties jaunā pulciņā- lēkme. Viņa vienmēr mani ir atbalstījusi, kad gāju uz basketbola treniņiem, kad gāju spēlēt futbolu puišu komandā, kad iestājos teātra pulciņā un teātra sportā. Kā tik es necentos savu laiku izmantot lietderīgi.
Tikai tagad man bija vajadzīgs arī finansiāls atbalsts. Šujmašīna, audumi , diegi un tamlīdzīgas lietas. Ej un pierunā mammu nopirkt šujmašīnu meitai, kura īpaši necenšas pieturēties pie vienas noteiktas darbības.
Sāku ar to,ka izrevidēju savu un mammas skapi. Savācos drēbes, kuras neviens nevelk. Tā nu sāku griezt un šūt, pagaidām tik ar roku. Šiverējoties pa audumu kalniem,esmu panākusi to, ko gribēju – iztikt bez datora. Darbojoties pat nebija laika domāt par virtuālo pasauli un, tas sanāk,ka esmu lietderīgi izmantojusi savu laiku, jo ieguvu ko paliekošu (šajā gadījumā apģērbu).
Savu nākotni saistu ar šūšanu un modi, tā kā labi zinu,ka pelnīšu naudu ar to, tas nozīmē, ka nebūšu izmantojusi savu laiku nelietderīgi. Un , ja darbu ko darīšu, es veikšu ar smaidu , tad par vienu optimistisku cilvēku vairāk šajā pasaulē. Kā saka – smaids rada smaidu. Ko es ieguvu no šī mazā pētījuma? Es sapratu to,ka man nevajag datoru , lai es šo dienu pavadītu tā, lai ejot gulēt es pie sevis pateiktu – jā, šī bija laba diena. Un, ja es pētījuma beigās varu pateikt to ,ka datoram manā dzīvē vairs nav tik liela loma, tad jau šo pētījumu esmu izturējusi godam.
Kā saka Mikelandželo – nav lielākas nelaimes kā apziņa,ka laiks ir velti zaudēts.
