Mans laiks

Ja man prasītu, kas tas ir – laiks, tad es varētu stāstīt, ka laiks ir minūtes, kas veido stundas. Tās savukārt veido dienas, kas apvienojas nedēļās, mēnešos un gados.
Bet ne jau par pulksteņa laiku es stāstīšu. Pulksteņa laiks ir tas, kas visiem vienāds. Mans laiks no tā bieži atšķiras. To es esmu sapratis, pateicoties mūsu mājas kaķiem. Mums jau sešus gadus ir melna, pūkaina kaķene vārdā Čīga. Un divas reizes gadā viņai dzimst kaķēni. Un tad, kad viņi mums ir, tas ir ļoti laimīgs laiks. Tad notiek visādi brīnumi. Viņiem sešās dienās atveras acis, pēc kādām dienām viņi sāk rāpot. Pēc tam jau nedroši tipināt un spēlēties, un dauzīties. Mēs gaidām, kad mamma viņiem sāks nest peles. Viņa viņiem arī māca medīt. Pēc tam jau mēs viņus nesam dārzā staigāt pa zāli. Ir ļoti smieklīgi skatīties, kad viņu mamma uztraucas un grib viņus nest atpakaļ. Bet viņa neprot saskaitīt, tāpēc viņa vai nu aizmirst dažus, vai, kad visi ir iekšā, sāk ņaudēt laukā, lai nāk pie viņas. Vakaros viņi neļauj man aizmigt, jo lēkā pa kājām, grauž un skrāpē, jo domā, ka zem segas ir peles, kas kustas. Bet diemžēl pēc diviem vai trim mēnešiem tomēr ir jāmeklē jauni saimnieki. Lai cik ļoti negribētos šķirties, viņus nākas atdot prom.
Un tādas bēdas var mierināt ar domu, ka kaut kad kaķēni būs atkal. Un es sāku gaidīt. Mēs jau zinām, ka tā bērnu gaidīšana kaķiem ir divi mēneši. Bet tie gaidīšanas mēneši gan ir savādāki nekā prieka mēneši, kad viņi ir. Divi mēneši gaidot velkas kā veseli četri, kamēr divi prieka mēneši paskrien kā viens. Tad sanāk, ka laiku ar pulksteni mērīt nemaz nav viens un tas pats, kā laiku izjust. Es zinu, ka mans prieka laiks ir ļoti ātrs. Tad to vajag izbaudīt no visas sirds. Tagad, kad es rakstu, mums pēc astoņām dienām būs jauni kaķēni. Un tāpēc par to tagad priecājos. Laiks jau atkal skrien ātrāk.