Autors: Ksenija Krīgere / Jūrmalas pilsētas Lielupes vidusskola
Vērtējums: +119
Vērtējums: +119
It kā tik pašsaprotami, ka ikvienam cilvēkam piedzimstot tiek iedots laiks, ilgāks vai īsāks un uzdevums, izdzīvot, atklāt un piepildīt to.
Laiku var skaitīt, pētīt un sajust…aritmētiski, filozofiski vai poētiski. Laiku var piepildīt un laiku var zaudēt. Laiks ir pagātne, kas nes vēsturi sevī. Laiks ir tagadne, kas izaicina un laiks ir nākotne kā nojausma. Laiks var būt attālums jūdzēs no vienas bākas jūrā līdz otrai un laiks var būt dzīvības attālums līdz nāvei.
Mans laiks ir bērnības skaļajos smieklos, iedēstīts dzimtajā vietā uzartās zemes brūnajās vagās. Mans laiks ir bērnība tēta stiprajās rokās, saules sildītā ezera viļņu skavās. Ar bērna mazajām plaukstām mans laiks ir pieskāriens pasaules raupjam vaigam. Mans laiks ir jaunība bērzu slaidajos stāvos ar plaukstošo pumpuru lipīgām lūpām, tas smaržo savērts smilgā starp meža zemeņu ogām. Mans laiks ir agrā rītā ienests un nolikts pie basām kājām starp rasas lāsēm, ko vasaras naktīs no miglas, sienāži dimantos dala. Mans laiks ir jūrmalas baltajās smiltīs, kas savāktas saujās plūstoši iztek starp roku pirkstiem. Mans laiks!
Mans laiks būs līdzīgs smagnējām ozola saknēm, kas spēku radīs dziļāk pie pazemes ūdeņiem. Mans laiks būs starp steidzīgiem ikdienas soļiem un rosīgiem darbiem kā ūdenī slīpētiem oļiem. Mans laiks būs attālums no vienas mīlošas sirds līdz otrai un koka stumbrā iegrieztu solījumu mīlestībai.
Mans laiks no dzimšanas iezīmēts Dieva plaukstā un atverot to, būs redzams, noietā ceļa garums un piepildījums.
