Laiks. Tik daudz lietu ir atkarīgas no tā. Tas ir tik dažāds – gan krāsains, gan pelēcīgs, gan piemērots, gan nē... Laiks nav ne no kā atkarīgs, tas vienmēr plūst un nekad neapstājas. Cilvēks nevar pagriezt laikrāža bultiņas, nevar neko mainīt, atgriežoties pagātnē vai ieskatoties nākotnē. Cilvēki bieži vien nevar atrast piemērotu laiku. Mēs meklējam sev visādas atrunas, lai kaut ko nedarītu, lai vēl mazlietiņ pagaidītu. Sākumā ir vēl par agru, bet tad kļūst jau par vēlu. Mans laiks – tā ir mana dzīve.
No pirmā acu uzmetiena liekas, it kā tā ir tik gara un vēl ilgu laiku nebeigsies. Tomēr tas nav tā.
Mūsu dzīve ir ierobežota, tā sākas ar piedzimšanu un beidzas ar nāvi. Šajā nelielajā laika posmā, tie var būt 50 gadi vai 80, neviens to nezina, cik ilgi viņš nodzīvos, katram ir jāpaspēj izdarīt tik ļoti daudz...
Pašlaik, lielāko daļu mana laika, aizņem mācības un, skatoties nākotnē, es saprotu, ka tā vēl būs ilgi. Pašreizējā izglītības sistēma Latvijā paredz, ka cilvēkam mācībām ir jāvelta gandrīz vai puse savas dzīves. Sākumā 12 gadi paiet skolā, tad 6 gadi - universitātē. Un arī pabeidzot to, tu vēl neesi nekas, tas nozīmē, ka mācības ir jāturpina. Arī darbu valstī atrast ir ļoti grūti, dažreiz pat liekas, ka tas ir neiespējami. Darba devēji meklē darbniekus ar pieredzi, kuras jaunatnei vēl nav, kā arī nevēlas pieņemt pārāk pieredzējušus darbiniekus.
Veltot tik daudz laika izglītībai, cilvēks bieži vien aizmirst par ģimenes veidošanu un par savu galveno sūtību uz šīs zemes – dzimtas paplašināšanu, jeb pēcnācēju veidošanu. Viss - gan Latvijā, gan pasaulē notiek arvien ātrāk un straujāk nekā agrāk, toties dzīves ilgums no tā nepagarinās. Bieži vien mēs atliekam savus sapņus, jo uzskatām, ka laiks tam vēl nav pienācis un, ka vēl mazliet var uzgaidīt, bet lūkojoties atpakaļ, mēs saprotam, ka gaidīt vairs nedrīkst. Mūsdienās daudzas lietas ir atkarīgas no naudas, gandrīz par visu ir jāmaksā. Dažreiz, ja tu vēlies vienu, tad ir jāatsakās no cita, jo visu apmaksāt tu neesi spējīgs, kā arī paspēt izdarīt visu dažreiz nav iespējams.
Tomēr, mūsdienās, dzīve nav tikai drūma. Salīdzinājumā ar pagājušo gadsimtu, tā ir kļuvusi daudz drošāka, mierīgāka, cilvēki augsti vērtē toleranci un draudzību. Jau skolā bērnus māca palīdzēt viens otram, attiekties vienādi pret dažādu tautību pārstāvjiem. Mēs visi esam vienādi, un mums visiem ir jābūt vienotiem.
Laiks nav bezgalīgs, tas ir jāvelta tieši tam, kam tu pats vēlies to veltīt. Iemācoties pareizi izmantot laiku, katrs no mums kļūs laimīgāks.
