Mans sirdslaiks

Katrs cilvēks dzīves laikā rada pasauli sevī. Viņš to veido ar domām, emocijām un pateiktajiem vārdiem. Manuprāt, cilvēks ar savu attieksmi var izmainīt otra (radinieka, drauga, kolēģa) pasauli. Lai to izdarītu, ir jāskatās ar gara acīm, lai ielūkotos dziļāk otrā, nevis tikai pamanītu viņa ārējo izskatu, kas ir mazsvarīgs, jo skaistums mīt dvēselē. Lielākā daļa cilvēku dzīves laikā domā tikai par sevi, neredzot tālāk par savu degungalu, jo tie neiedziļinās līdzcilvēku skumjās, ko rada viņu asie vārdi un vienaldzīgā izturēšanās, un par tiem, kam nav māju un radinieku, kas par tiem rūpētos. Redzot otru guļam sniegā, paēdušais un siltumā mītošais vienaldzīgi tam paietu garām. Sabiedrības attieksme pret nelaimē nonākušajiem mūsdienās ir vienaldzīga. Manuprāt, tā ir jāmaina, jo mēs neviens neesam pasargāti no likteņa asajiem vējiem, kas var ikvienu padarīt par bezpajumtnieku, atņemot darbu un mājas. Mums ir jāsniedz palīdzība, pieejot klāt sniegā guļošajam un pajautājot par pašsajūtu.
Lai to mainītu, ir jāsāk ar sevi, pamanot trūkumus un sliktās īpašības, nevis jākritizē šie cilvēki, kā to dara lielākā sabiedrības daļa, apgalvojot, ka viņi ir neveiksminieki un nav atraduši savu vietu dzīvē. Manuprāt, nav konkrētu pamācību, kā pareizi dzīvot, jo zemes graudu elpa krūtīs jeb sirdsapziņa ir tā, kas pasaka cilvēkam, kā labāk rīkoties dažādās situācijās. Es to daru. Ir daudz cilvēku, kas cenšas līdzcilvēkam mācīt, kā dzīvot. Katra dzīve ir paša rokās. Mēs varam dot viņam padomu, taču dzīvi otra vietā pavadīt nevaram. Bieži vien radinieki apvainojas, ja viņu padoms netiek ņemts vērā, jo tie domā, ka tas ir pareizākais tuvinieka situācijā, taču ne vienmēr tā ir. Viņiem ir grūti to pieņemt, jo nemāk iejusties otra ādā. Šī iemesla dēļ cilvēki ar saviem skarbajiem vārdiem un egoistisko attieksmi sasaldē otra sirds koku, jo tas nocietinās sevī, un viņa iekšējā pasaulē iestājas ziema, pelēkajiem mākoņiem, kas radušies no skumjām par radinieku nesapratni, savelkoties kopā, krīt lejup mākoņskaidas uz sirds koka rokām un zemi, kas kā balti putni lido no viena zara uz otru.
Cilvēkam ir jāiemācās domāt par to, kādas būs otra izjūtas pēc viņa izturēšanās, lai tam nenodarītu pāri. Es allaž rīkojos apdomīgi, lai nesāpinātu savu tuvinieku. Manuprāt, sirsnīgas sarunas spēj atrisināt nesaskaņas, tikai jācenšas saprast otrs, iejūtoties viņa ādā, tās dāvā pozitīvas emocijas. Tām piemīt burvība, tāpēc atkausē sniegu zemeslodes iekšpusē, radot jaunu gadalaiku - pavasari, kurš atnes jaunas un patīkamas izjūtas. To laikā mīļie skatieni, siltie smaidi, kas rada sauli debesu jūras krūtīs, un uzmundrinošie vārdi garīgi paceļ cilvēku augšup, jo sirds koka zaros dzimst zaļie putni jeb lapas, taču cilvēkam ir ne tikai jāņem, bet arī jādod pretī sirsnīgums.
Es savu sirdslaiku veidoju ar domām, pateiktajiem vārdiem, smaidiem un skatieniem un cenšos ar tiem padarīt piepildītāku mīļa cilvēka laiku dvēselē, radot tajā pavasari, jo sirds kokā būs zaļie putni un ziedi, un debesīs rotāsies saule, kas to sasildīs. Ikdienas likstas izraisīs lietu viņa debesīs, taču pēc tā tajās parādīsies varavīksne, kura radīsies no emocionālā atbalsta.