Mans laiks (2)

Laiks, laiks, laiks... Kāpēc tas iet? Jo mēs tā esam pieņēmuši. Mēs esam pieņēmuši, ka tas būs mūsu mūža skaitītājs. Ka tas mums palīdzēs, noteiks, kad un kas mums jādara. Bet vai mēs paši saprotam, kas īsti ir laiks?
Laiks iet. Sākot jau no pašām sekundes simtdaļām līdz pat gadu tūkstošiem un miljoniem. Bet mēs neesam redzējuši ne pusi no šī laika. No laika, kas pastāv jau no brīža, kad radās pasaule. Un neviens, pat es nezinu, kad radās šī pasaule, tādēļ jau laiks ir tik šķietami nesaprotams.
Tomēr mēs laiku skaitām. Sekundes veido minūtes, minūtes veido stundas, stundas veido dienas, dienas veido nedēļas, nedēļas veido mēnešus, mēneši veido gadus, gadi veido gadsimtus un gadu tūkstošus. Bet no kā tas viss sākās? Kādēļ mēs sākām skaitīt laiku izmantojot šādus jēdzienus? Tā vienkārši notika, piedzima Jēzus, un mēs sākām skaitīt laiku, un skaitām jau 2013 gadus. Un laiks joprojām tiek apspriests. Jo laiks ir ļoti interesanta, bet savāda lieta.
Bet vai gan laiku var nosaukt par lietu? Es saku, diez vai! Laiks nav lieta ko var paņemt rokā. Laiku nevar aptaustīt. Bet mēs to varam sajust. Ne ar degunu, kā kādu smaržīgu ziedu. Un ne ar ausīm, kā mūziku kas skan. Mēs to vienkārši jūtam.
No rīta es redzu: lec saule, bet pēc pāris stundām tā jau ir pretējā debess pusē un aši nozūd aiz horizonta. Un es jūtu kā aiziet laks. Un reizēm tas iet ātrāk, bet reizēm lēnāk. Un citreiz tas skrien ar gaismas ātrumu, bet citreiz velkas kā apdullis gliemezis. Bet es to jūtu.
Un kad es biju pavisam maza.. Es vairs daudz neatceros, laiks tik lēni gāja. Un tas bija tik slinks, ka pat manas atmiņas neņēma līdzi. Bet tagad.. Tagad tas iet jau daudz raitāk, un tagad tas vāc manas atmiņas un ieliek man sirdī. Un es atceros tik daudz.
Un, ja nu tā kārtīgāk padomā, varbūt, ka tas nebija laiks, kas mainījās. Varbūt, ka tas nebija laiks, kas sāka ātrāk iet. Varbūt tā biju es pati, kas saprata, ka mans laiks tomēr nav mūžīgs. Varbūt tā biju es, kas saprata, ka ir jādzīvo un jābauda. Un es pati sāku ātrāk iet.
Un atkal manā galvā pazib atmiņas par pagātni. Bet es tomēr domāju par nākotni. Un vēl aizvien laiku dala šādās daļās. Ak, jā, ir vēl arī tagadne. Bet ja tā padomā, tas ir tikai mirklis. Tā nav pat sekunde, jo mirklis ir daudz mazāks. Tā ir tik niecīga daļa no visa pasaules laika, ka šķiet pat neesoša. Bet tā tomēr ir, un mēs tomēr par to runājam. Jo pat vismazākā un niecīgākā lieta mūsu dzīvēs spēj nozīmēt ļoti daudz.
Un lai cik dīvaini tas neliktos, laiks ir visu laiku. Itkā saprotami, bet.. Kādēļ tad mēs tik bieži sakām: nav laika, nav laika? Tas taču ir, pietam visu laiku. Bet mēs sakām, mēs ar to aizbildināmies. Jo mums ir kas svarīgāks darāms, nekā gulēšana uz dīvāna, vai kas cits. Un kaut arī laiks nav vainīgs, mēs to vainojam pie tik daudz kā.
Un mums ir arī brīvais laiks. Un katrs no mums to pavada savādāk. Parasti nodarbojoties ar to, kas mums patīk. Ar sportu, mākslu, rokdarbiem, vai arī vienkārši guļot. Un tā ir mūsu izvēle. Ir mūsu rokās kā mēs pavadām laiku.
Laiks nav mūžīgs
Tas kādreiz beidzas
Un tomēr bezgalīgs
Tālu nākotnē sniedzas
Ar šādām rindām ir jāaizvada dzīve. Un jāatceras, ka tā ir tikai viena. Mums ir jāizdzīvo mūsu laiks, jo mēs nezinām, kad tas beigsies. Un laiks ir mūsu rokās, ja mēs mākam to izmantot. Un arī es cenšos to izmantot tā, kā man patīk.