Mans laiks

Mans Laiks
Laiks… Šo vārdu verētu definēt kā nepārtrauktu mirkļu kopu, kas bija, ir un būs. Ja mēs skatāmies no mazāk poētiska viedokļa, tad tas ir ceturtā dimensija. Kas ir trīs pārējās, zina ikkatrs, bet ir jāsaprot, ka bez ceturtās nebūtu nekā. Materiālo Visuma daļu rada bezgalīga elementārdaļiņu kopa, laiku – mirkļu kopa, savukārt, realitāti veido šīs matērijas un laika savienojums.
Mirklis ir kā fotogrāfija, bet tikai tas aptver visu un to nevar kaut kur notvert un noglabāt. Laiks ir mūžīgs, un matemātiski „mans laiks”, skatoties uz pārējo, ir līdzīgs nullei, tas vispārībai neko nenozīmē.. Nē! Nevis man nav nekādas vērtības, bet gan laikam tās nav! Ja nebūtu manis, tad nebūtu manas laika izjūtas, nebūtu „mana laika”. Mums ir acis, lai justu laiku, mums ir ausis, lai dzirdētu skaņu, un mums ir būtība un prāts, lai mēs justu laiku... Ja man nebūtu acu, tad fotoniem nebūtu jēgas, ja man nebūtu ausu, tad skaņas viļņiem nebūtu jēgas, ja nebūtu manis, laikam nebūtu jēgas. Vai tas nozīmē, ka bez cilvēka, bez manis, nekam nav jēgas, nekam nav nozīmes? Gan jā, gan nē... Kaut kā jēgu rada cilvēka prāts, bet Visums eksistē un mainās arī bez manis, tomēr es(!) izdomāju, radu jēgu, bet nozīme visam ir arī bez manis... Es esmu Cilvēks. Šī Visuma valdnieks? Nē, tikai cilvēks... Vai tikai?! Cilvēks ir visvarenākā būtne visā pasaulē, varbūt pat Visumā. Tātad es esmu šī Visuma valdnieks un man tajā ir vislielākā vara! Varbūt... Bet cilvēkā spēka ir daudz, tas gan ir neapšaubāmi. Bet spēks nozīmē atbildību.
Briljants ir ar ļoti smalkiem instrumentiem apstrādāts dimants. Cilvēkam nav zvaigznes enerģijas spēka, tas ir lielāks, jo viņs ir kā ļoti smalks instruments, kura dimants ir Visums, un šī dimanta daļiņa ir Zeme, Valsts, Ģimene, paša raksturs... Bet ja cilvēks ir instruments, tad kas ir juvelieris? Katra izmēra daļiņai juvelieris ir savs, bet Zemes mērogā, manuprāt, meistars ir visa cilvēce. Šeit es domāju ne tikai tos cilvēkus, kas dzīvo tagad, bet arī tos, kas dzīvoja un dzīvos, jo mentālā pieredze, dimanta slīpēšana arī paliek... Tātad šis meistars ar lielo spēku var radīt jebko?! Jā! Tātad es varu radīt jebko! Ne gluži... Katra cilvēka spēks ir viņam dotais laiks, katra cilvēka virzītājs ir viņa izvēle, un par lielo spēku kļūst tikai starp vairākiem cilvēkiem saistītais laiks un ideja, kas var apstrādāt lielāku Visuma-dimanta daļu, kas tiešām ir daudz vērta. Tāpēc mums rūp citi cilvēki, tāpēc mēs gribam būt mīlēti, cenšamies mīlēt un pavadīt laiku ar tuvajiem. Bet, kas notiek, ja katrs apstrādā dimantu, kā pats vēlas, sava egoisma vadīts? Tad dimants tiek sabojāts... Ja visi instrumenti ir vienādi, tad dimanta apstrāde apstājas vienā stadijā, toties, ja visi ir dažādi, bet kopīgi virzīti, tad tiek radīts visdzidrākais, visdaiļākais briljants!
Man nepieder laiks, bet man pieder tā laika daļa, kuru es apzinos visapkārt man, kuru es jūtu, kuru es ar savu būtību radu, tāpēc „mans laiks” esmu es, un es izlemju, par ko man būt un ko darīt, un uzņemos par to atbildību. Un Es tāpat kā Tu esmu Cilvēks, un visdārgākais, kas eksistē Visumā, ir izvēle – ko darīt ar savu laiku, un tā pieder tikai Mums. Tāpēc saules gaisma plūst pār mums, mūzika piepilda bezgalību un „mans laiks” rit!