"Man nav laika" - to es saku katru dienu. Un ja tā padomā - tad tiešām nekas manā dzīvē vēl nav tik ātri un nemanāmi pagaisis kā mans laiks. Ar jēdzienu "mans laiks" es nedomāju gadus, ko pavada, uztraucoties par to, kas steidzīgi jāpasēj vai to, cik daudz esmu izklaidējusies jautrā draugu pulkā, smējusies, raudājusi, pildījusi savus māsas, meitas, Latvijas pilsones un vēl daudzus citus pienākumus.
Līdz šim "mans laiks" ir bijis īss, lai gan man neviens to nav atņēmis un tā ir bijusi tikai manis pašas izvēle - savā dienas ritmā tādu neieviest.
Ikviens cilvēks ir sabiedriska būtne. Ir nepieciešamas materiālās vērtības un saskarsme ar citiem. Visiem ir mērķi un plāni nākotnei, tāpēc ir daudz jāstrādā, lai iegūtu zināšanas, veidotu attiecības un iegūtu materiālās vērtības, jo mēs taču visi vēlamies sasniegt savus mērķus.
Arī es esmu tāds pats cilvēks, un manu dzīvi veido tādas pašas lietas, kādas lielāko daļu mana vecuma jauniešu. Ikvienam ir jāiet uz skolu, jāmācās, daudziem patīk skatīties televīziju vai laiku pavadīt pie datora, atpūsties ar draugiem, ģimeni, doties piedzīvojumos...
Tas viss ir vajadzīgs. Tā tam ir jābūt. Bet šis "viss" neveido "manu laiku". Tas ir tas, kas man atņem "manu laiku".
Mans laiks sākas, kad ir miers. Kad es apstājos.
Man patīk tie retie brīži, kad es mēdzu apstāties ļaužu masām pārpildītas telpas vidū: visi kaut kur skrien, ikvienam kaut kas jāpaspēj, jārada domas, jārisina problēmas... Viņi skrien, bet es - stāvu. Es ieelpoju, un viss saplūst kā tādā nedaudz trokšņainā miglā ap mani. Izzūd domas, murdoņa kļūst par fonu. Ieelpoju laimi, izelpoju gaisu, bet laime palikusi man uz lūpām, un tagad varu iet tālāk savās nenozīmīgajās ikdienas gaitās.
Tikpat labi varu gulēt vannā. Tikai nedomāt par nepaveikto, nedomāt vispār neko! Un jau atkal es jūtu ķermeni pārņemam šo sajūtu...
Laime ir lēna. Pavisam lēna. "Mans laiks" sākas, kad varu neskriet, nedomāt, nesteigties. Es tikai baudu. Šis laiks ir laime. Laime dod spēku un neprasa pienākumus.
Viss, ko es daru, mani nogurdina un nomoka. Laika nav. Un nevis tādēļ, ka, ritot gadiem, es novecoju, bet gan tādēļ, ka tas tā īsti nekad nav sācies. Tas nesāksies, ja neklausīšos sevī, ignorēšu savas vēlmes.
Šī ir pirmā reize, kad es par to aizdomājos un arī pēdējā, jo ir tik daudz pienākumu, kas jāpilda. Jo ir atbildība un prasības, kas jāattaisno.
Man nav laika.
