Manas sajūtas stāsts. (23)

Dzirdot,šo vārdu salikumu ,,Manas sajūtas stāsts",mums katram prātā uzreiz pavīd dažādu notikumu virpulis.Ikviens no mums zin,kas ir sajūtas un ir izjutis tās,vienalga labas vai sliktas,bet tās visas mums ir palikušas atmiņā.Protams,patīkamāk ir atcerēties tikai labās sajūtas,taču arī šīs sliktās sajūtas mūs dzīvē dzen uz priekšu kā dzinulītis,pilnveido mūs,un ļauj sajust ko citu,vēl nebijušu.

Biju maza meitenīte,zilā kleitiņā,čirkainiem matiņiem...tā es atminos savu pirmo skolas dienu,rokās turēju maijpuķīšu pušķi,es neturējos pie mammas rokas,jo biju taču liela,droša un spēcīga meitene.Tā man tobrīd šķita.Tās sajūtas ir vārdos neizsakāmas....apkārt man simtiem cilvēku,vēl tikpat daudz bērnu,kuri,tāpat kā es lūkojās tālumā ,ar nelielu izmisumu,cerību un prieku acīs.Es ļoti gaidīju šo pirmo septembri,atceros kā lielākā māsa jau 5 gadu vecumā mani mācīja,bija mana skolotāja,mēs iztēlojāmies,ka esmu skolā,sēžu skolas solā un mācos.Es biju ļoti centīga skolniece,un jau 5-6 gadu vecumā lasīju bez aizķeršanās.Man pašai bija liels prieks un gandarījums,domāju,ka arī māsai un mammai,kuras man to visu iemācīja.Es ļoti tiecos pēc zināšanām. 2003.gada 1.septembris,1.klasīte šo salikumu es atcerēšos vienmēr,par to liecina arī bildes pie manas istabas sienas..Ikreiz,kad paskatos uz tām,man seju rotā smaids.Tās ir ļoti patīkamas atmiņas un brīnišķīgas sajūtas.


Pirms 12 gadiem,kad katrā mājā vēl nebija datori,es ļoti daudz laika pavadīju spēlējot kompjūteri,kas pievienots pie televizora.Mana vismīļākā spēle bija un vēljoprojām ir Super Mario.Viss bija ļoti labi,mamma vienmēr darīja savus ikdienas darbus,vienmēr bija blakus,lielā māsa skolā,bet es lepna un priecīga sēdēju uz spēlēju Super Mario,bet vienu dienu radās pavisam nebijusi ,nepierasta situācija...mammai bija steidzami jānokļūst pie māsas skolā,lai iedotu aizmirsto pusdienu naudiņu,un es paliku mājās viena pati.Es zināju,ka mamma ilgi nekavēsies,turklāt,man taču bija bija jāiziet visi līmeņi Mario.Es sēdēju satinusies segā,un spēlēju,un tad es izdzirdēju,ka kāpņu telpā kāds staigā,tajā laikā es nesapratu,ka arī kaimiņi no rītiem dodas savās gaitās..es ļoti pārbijos,pametu kompjūteru,un pidžammā metos ārā meklēt mammu..Atminos,ka ārā bija ļoti auksts,bet es mazs bērns,vienā pidžammā,plikām kājām,raudot skrrienu...es skrēju un tad ieraudzīju,ka man pretī nāk mamma.Es biju ļoti priecīga,viņu ieraugot.Mēs aizgājām mājās,es ieritīnājos mammas klēpī un atkal viss bija kā parasti...Taču vēl šodien,kad palieku mājās viena,man ir nelāgājas saūtas,es nejūtos omulīgi..Tagad atskatoties uz šo visu,rodas mazliet smaids,taču tajā brīdī likās ,ka Pasaule apstājas.


Pavisam nesen notika liels notikums,kas manī izraisīja vēl nebijušas sajūtas.9.klases absolvēšana.Es biju bijusi neskaitāmos izlaidumos,taču vienalga tajā dienā biju lielā neziņā,Kas notiks?Kā izskatīšos? Kas man jādara?u.tml.Protams,ka viss bija ļoti labi.Kad beidzu pamatskolu,man šķita,ka man visi ceļi vaļā,ka esmu izaugusi,ka viss ko esmu saplānojusi arī notiks.Pēc 9.klases es nesteidzos pabeigt skolas gaitas ,manos plānos bija sameklēt darbu,un strādāt,jo kuram gan negribas naudiņu?! Darbu es neatradu,jo bez izglītības un pilngadības tas nav iespējams,vismaz ne Latvijā,un tā gadu sēdēju mājās,pēc tam es iestājos vidusskolā. Tagad esmu ļoti pateicīga,ka neatradu toreiz darbu,jo tad ,šķiet,visu mūžu būtu palikusi ar pamatskolas izglītību.Tagad es saprotu,ka nevienam ,izņemot Tevi pašu,nav vajadzīgs,lai Tu mācītos un iegūtu zināšanas un izglītību.Neviens cits Tavā vietā ģimeni neveidos un maiziīti nepelnīs.Skola ir vieta,kur mēs kā švamītes,uzsūcam visu vajadzīgo,lai vēlāk būtu labi ,gudri un godājami cilvēki. Mans sapnis ir reiz kļūt par latviešu valodas skolotāju,un es solīti pa solītim kāpšu,lai piepildītu šo sapni.Mācīties un iegūt izglītību ir lieliskas sajūtas,taču vēl labākas sajūtas pārņem tad,kad esi uzkrājis visas zināšanas un sāc tās pielietot dzīvē,jo tad mēs saprotam,ka skola mums ir bijis liels atspēriena punkts turpmākai dzīvei.


Atskatoties pagātnē,esmu priecīga,ka manā dzīvē jau ir bijušas tik daudz,interesantu,labu un sliktu sajūtu.Mana dzīve ir liels sajūtu dārzs,kurš katru dienu paliek arvien lielāks un lielāks.Katru dienu šajā dārzā es iestādu jaunus stādus,gadās arī slikti stādi,taču tos es ārā nemetu,bet atstāju,lai pēc tam zinātu,ka tādu vairs stādīt nevajag.Pēc vairākiem gadiem šis dārzs jau ir neizmērojamā platībā,un katram stādam ir savs stāsts,kurš liek pārcilāt atmiņas un pasmaidīt.Es vēlos Ikvienam novēlēt lai Jūsu dārzs pārsniedz bezgalību.

Zanda Ieviņa.