Sajūtu stāsts.
Vai tu zini , kas ir zvaigzne? Nezini? Tad mini!
Vai tā ir maza niecīga dāvana , vai milzīga kā balta pils. Bet varbūt tā ir tikai sajūta tavā sirdī? Bet varbūt tomēr mirdzums debesīs kādam noraizējušam cilvēkam, kas to vēro. Un tā dāvā tam cerību.
Tik un tā zvaigzne mirdz tavā un manā sirdī. Un katram cilvēkam ir sava cerību dāvājoša zvaigzne.
Cerība ir tā kas mani , tevi , mūs reizēm glābj no tiem kāpieniem un pakāpieniem uz kuriem klūpam.
Kāpnītes mūsu dzīvē ved mūs augšā lejā, lejā un atkal augšā. No patīkamām sajūtām un ne tik pozitīvām. Reizēm pakāpieni ir augsti reizēm zemi.
Arī man vēl mācoties piektajā klasē to jau bijis diezgan.
Sajūta , ka ir bail, neziņa, kas notiks. Mani ir vajājusi ne vienu reizi vien. Bet tajā pašā laikā mācījusi , kā ar to tikt galā. Mana fobija suņi. Tos ieraugot gribās skriet , bēgt, bļaut, darīt kaut ko neapzinātu. Ja nu kož, ja nu uzbrūk…. Bet jāuzvar saprātam – stāvi. Būs labi. Ne jau visi suņi kož.
Reizēm bailes mijas ar bezcerīgo neziņu . Neziņa kā drūma dāma skraida man apkārt un nez kāpēc grib iestāstīt tikai to sliktāko, sliktāko vien. Bet kad neziņas mākoņi izklīst beigās šī dāma nemaz tik drūma nav. Nu jā viņas vispār nav. Jo es jau zinu , būs tā un tā.
Šī dāma mani visspilgtāk apciemoja , kad ārsti konstatēja , ka man galvā ir cista . Es uztraucos, mana mamma, ģimene. Neziņa mocīja. Bet šo neziņu apslāpēja ārstu viedoklis , ka viss jau būs kārtībā un , ka ar to var sadzīvot.
Tie ir tikai daži mani zemie pakāpieni , bet par citiem jau reizēm nevar tā runāt tie paliek manā sirdī , manā dvēseles zvaigznē , kā ēnas puse… Sajūta ko nevienam tā nemaz negribas stāstīt , ja nu vienīgi dievam ausī pačukstēt.
Kāpjot tālāk pa manām sajūtu kāpnītēm ir mani sapņi , mērķi. Un cerība ar viņiem roku rokā.
Pašlaik stāvu uz kāpnītes, kur mans sapnis ir planšetdators. Es cenšos iedomāties to sajūtu , kad es viņu turu rokā, priecājos par sasniegto mērķi . Jo mana mamma ir apsolījusi par labu mācīšanos man tādu nopirkt. Taču pašlaik uz šīm pašām kāpnītēm man blakus ir arī cīņa pašai ar sevi. Piespiest sevi izdarīt skolā maksimāli daudz un labi. Sajust to sāpi, kad sāp galva no mācīšanās, sāp pirksti no ģitāras spēlēšanas, bet man ir jāiet… Jāiet uz priekšu. Uz priekšu pie sava mērķa. Un vai svarīgākais būs tas gājiens ,vai rezultāts? Es nezinu… Man sajūta saka ka mērķis. Bet varbūt sajūtas mainīsies to visu novedot līdz galam…
Augstākos pakāpienos ir manas skaistās, patīkamās sajūtas. Skriet ar basām kājām pa peļķēm, kad gāž lietus kā ar spaiņiem. Sagaidīt varavīksni pēc lietus.
Vērot zvaigznes , kas ir tik noslēpumainas. Nu piemēram naktī…. Iedomāties , kura ir mana zvaigznīte.
Pasaule ir pilna ar sajūtām un to nokrāsām . es varu sajust ar roku cik mans spilvens ir mīksts un dažreiz man neko vairs arī nevajag. Bet dažreiz es gribu sajust cik miegs ir salds pēc nogurdinošas dienas. Vai cik patīkami ir stāvēt siltā dušā un vienkārši nedomāt. Skrieties ar vēju , vējainā dienā. Samīļot kaķi un dzirdēt viņu murrājam. Sasveicināties ar tikko dzimušu teliņu… Un vēl un vēl un vēl….
Mums vajadzētu būt pozitīvo sajūtu medniekiem . Saredzēt pasaulē labās lietas , kur varam smelties patiesi skaistas un baltas emocijas. Savā, darbā , hobijā, dabā, ikdienā, cilvēkos apkārt…..
