Добавить работы Отмеченные0
Работа успешно отмечена.

Отмеченные работы

Просмотренные0

Просмотренные работы

Корзина0
Работа успешно добавлена в корзину.

Корзина

Регистрация

интернет библиотека
Atlants.lv библиотека

Beātes slēpto sajūtu stāsts (2)

Autora bildeAutors: Beāte Tīrmane / Majoru vidusskola Vērtējums:  +97
Vērtējums:  +97
Ļaujiet, es jums pastāstīšu kādu stāstu. Tas bija noglabāts manī kaut kur dziļi, dziļi, atmiņas tumšākajos nostūros. Tomēr es vēlos jums to atklāt. Atklāt stāstu par kādu īpašu, sajūtu pilnu vasaru manā dzīvē. Galvenajā lomā tajā būšu es pati, vēl mazas un bezrūpīgas meitenītes lomā. Ja jārunā par sajūtām, tad manī arī šobrīd raisās dīvains uztraukums, ka es atklāšu kaut ko tik slēptu un emocijām pārpildītu.
Man bija kādi deviņi vai astoņi gadi, kad vecāki mani vasaras brīvlaikā aizveda uz laukiem. Nekas nebija labāks par šo notikumu! Ja novirzāmies no tēmas, es tiešām biju viens neprātīgi lielisks bērnelis! Pozitīva un mīlestības pārpildīta meitenīte. Manas vecmāmiņas mājas bija miera osta. Tieši tur pavards bija vissiltākais un prieks vispatiesākais. Mana vecmāmiņa bija mans mīlestības etalons. Vienmēr rosīga, ar izcilu pavārprasmi un bezgalīgu mīļumu apveltīta sieviete. Nebija nekā bezrūpīgāka par dzīvi laukos. Darīju, ko vēlējos, ēdu visu, ko mans vēders prasīja, un gāju gulēt tad, kad pēc garas dienas aizmigu vecmāmiņai klēpī uz dīvāna. Atrašanās laukos manī raisīja laimes sajūtu. Ja es vēl nepazinu daudzas izjūtas, tad tieši laime bija tā, ko es biju iemācījusies sevī noturēt. Laime bija man visapkārt. Sākot ar ikvakara saulrieta vērošanu, uzrāpjoties uz mana vectēva paštaisītajām koka trepītēm, kad ar pavērtu muti un un kņudošu sajūtu pakrūtē es skatījos, kā saulīte lēni aizslīd aiz tumšajiem, mierīgajiem kokiem tālumā. Laimi es izjutu arī, atrodoties manas vecvecmāmiņas lopiņu kūtī. Mani labākie draugi bija aktīvais teliņš, kas lēkāja savā aplokā, uzjautrinoši rukšķošais ruksis, kas nemitīgi prasīja ēst un skaļais vistu bars, kas cīnījās par izplūkātā gaiļa uzmanību. Kūtī es varēju pavadīt visu dienu, ar lopiņiem runājoties, tiem dziedot un stāstot pasakas. Laimi es izjutu arī, ejot pa tukšo, kluso ceļu no fermas uz vecmāmiņas mājām. Man patika just vēju matos, patika tikko svaigi nopļautā siena smarža visapkārt un tas bezgalīgais miers, ko manī raisīja šis sajūtu salikums. Šķita, ka uz pasaules nav problēmu. Un tobrīd tā arī bija.
Kādā karstā vasaras dienā vecmāmiņa mani apģērba brīnišķi skaistā, baltā kleitiņā, kārtīgi sasukāja manus brūnos matus un teica, ka šovakar pie mums būs ciemiņi. Arī kāds puika. „Beidzot,” es nodomāju! Dievināju atrasties kūtī ar saviem zvēriem, bet man laukos nebija draugu cilvēku veidolā. Tādēļ biju tikai priecīgi satraukta un ar nepacietību gaidīju vakaru. Tā nu ilgi gaidītais mirklis bija klāt. Istabā ienāca sieviete manas vecmāmiņas gados un zēns. Man ir grūti atrast vārdus, kā puisi raksturot, bet es to darīšu tā, kā viņu todien redzēju. Viņš bija ievērojami garāks un druknāks par mani, pirmajā acubrīdī varēju noteikt arī to, ka ir vecāks par mani. Tomēr, ieskatoties ciemiņa sejā, manas domas mainījās. Viņš nemitīgi smaidīja. Puisis nerunāja, iet viņam palīdzēja viņa māmiņa, bet kaut kas man šajā jauniegūtajā draugā lika viņu iemīļot. Es tikai īsti nesapratu, kādēļ mana vecmāmiņa un viņa māmiņa tik ļoti par viņu rūpējas, tik ļoti viņam visā palīdz. Uz vienu brīdi es pat sajutos greizsirdīga! Vakara gaitā mēs nonācām manā rotaļu istabā, un es ar lielu lepnumu sāku viņam izrādīt savas rotaļlietas. Nekad iepriekš dzīvē nebiju ieguvusi tik pacietīgu, smaidīgu un klusu klausītāju. Puisis neteica ne vārda, tikai ar apbrīnu vēroja visu, ko viņam rādīju. Kad tiku līdz savai rotaļu zirgu kolekcijai, viņa acīs kaut kas mainījās. Lai gan bija ļoti grūti noteikt, kas tieši, jo viņa sejas izteiksme lielā mērā bija vienveidīga un citādāka kā vairumam cilvēku, taču es redzēju, ka mani zirgi viņu aizrauj. Tā nu uzmanīgi viņam devu katru no saviem zirdziņiem, maigā balstiņā par tiem izdomāju stāstus un sacerēju dziesmas, ar ko iepriecināt manu jauno draugu. Pagāja vairākas stundas, mēs abi lieliski sapratāmies un bijām neviltoti priecīgi. Tikai pašā vakarā aiz muguras ieraudzīju puiša māmiņu. Pamanīju, ka viņa raud.
Pēc tā vakara aizvien vairāk laika sāku pavadīt ar manu zirgu mīļotāju. Ciemojos pie viņa, viņš pie manis. Es zināju, ka šī nav ierasta draudzība, kāda valda starp diviem bērniem, bet man tas neko nenozīmēja. Mans jaunais draugs bija man kļuvis ļoti mīļš. Viņš daudz nerunāja, arī rotaļlietu viņam nebija tik daudz kā man, tomēr zēns mani apbrīnoja tik ļoti kā, iespējams, neviens mans draugs nekad nav apbrīnojis. Tomēr drīz mūsu bezrūpīgajai draudzībai sākās šķēršļi. Kādu dienu es savas vecmāmiņas pagalmā rotaļājos ar sunīti Čipu, kad kaimiņu puika no ielas sāka ar mani runāt: „Tu, pilsētas meitene, tiešām esi īsta dīvaine! Draudzēties ar kaut kādu slimu pamuļķi.. Nav brīnums, ka esi atstumtā!” Parādījis man mēli un, nicīgi vēlreiz mani nopētījis, prom viņš bija. Jutu, ka acīs sariešas asaras un kamols kaklā kļūst tikai lielāks. Aši, kājas nenoāvusi, es ieskrēju mājā un raudādama iekritu vecmāmiņai klēpi. Tas bija tik netaisnīgi! Es nebēdājos par to, ka kāds apsmej mani. Nepieņemami man šķita tas, ka kāds var tik nicīgi izteikties par cilvēku, tik lielisku cilvēku, manu labāko draugu. Vecmāmiņa maigi glāstīja man galvu un teica, ka mans jaukais zirgu mīļotājs tiešam ir slims, tomēr tas viņu nepadara par sliktāku cilvēku. Puikam ir briesmīga slimība, Dauna sindroms, taču, kopš viņš rotaļājas ar mani, ir palicis daudz mierīgāks un ar dzīvi apmierinātāks.
Turpmākās dienas turpināju ar savu draugu rotaļāties, tomēr aizvien biežāk nācās saņemt apvainojumus un zākas. Sākot ar izsmejošiem kliedzieniem, kamēr rotaļājāmies smilšu kastē un beidzot ar uzrakstiem uz sienas. Šķiet, ka mans slimais, tomēr labsirdīgais draugs to uztvēra daudz nopietnāk. Viņš baidījās iet ar mani ārā, daudz biežāk viņam uznāca lēkmes, un viņa māmiņa vairs neļāva kopā mums pavadīt tik daudz laika kā agrāk. Pāris dienas vēlāk puisis nonāca slimnīcā, tā vismaz es nopratu no manas vecmāmiņas. Neviens neko daudz man nestāstīja, tomēr vairs es savu zirgu mīļotāju nekad neredzēju. Šajās dienās es biju ieslīgusi tādā kā depresijā. Pirmo reizi mūžā izjutu naidu. Pirmo reizi mūžā jutos nelaimīga. Pirmo reizi mūžā sajutu nepārvaramas bailes par savu draugu. Un zināt? Tieši tāpēc, ka tā bija pirmā reize, šīs sajūtas bija tik spēcīgas un neizturamas. Šīs sajūtas bija tik spēcīgas, ka manā sejā smaids vairs nefigurēja. Kaut kāda veidā es vairs nebiju mazā, bezrūpīgā meitenīte, kura spēja priecāties par visu, ko dzīve dod. Es vairs nevēlējos atrasties kūtī, saulriets nebija tik skaists, un siena smarža vairs manī neradīja mieru. Es vairs nevēlējos atrasties laukos, kurus tik ļoti mīlēju.
Nu ir pagājuši daudzi gadi. Esmu iemācījusies sadzīvot ar dažādām sajūtām-gan pozitīvajām, gan negatīvajām. Arī uz laukiem es mēdzu reizi pa reizītei aizbraukt, mīlu savu vecmāmiņu tikpat spēcīgi kā agrāk, tomēr tā vasara manī kaut ko nopietni izmainīja. Es uzzināju, cik ļauni un nožēlojami mēdz būt cilvēki. Iepazinu sajūtu,kas rodas, kad zaudē ko ļoti iemīļotu. Un kādēļ? Cilvēku dīvaino aizspriedumu dēļ.
Beidzot esmu atklājusi sevī ilgi turēto stāstu un jūtos atvieglota, ka šīs sajūtas kā mutuļojošs kamols mani vairs nesaēd no iekšpuses.Šis ir manas sāpīgākais, tomēr reālistiski spēcīgākais sajūtu stāsts, kas nepieder man vienai. Lasītāji, mācīsimies pieņemt jebkādus cilvēkus un atpakaļ varēsim saņemt to pašu! Būsim līdzcilvēki, nevis smiesimies par kādu, kam iet grūtāk! Jutīsim un mīlēsim ar sirdi, nevis sabiedrības aizspriedumaino nicinājumu!
Komentāri
Normunds Ķīkulis17.02.2014. 11:33
tiešām aizkustinoši
Dmitrijs Dmitrijevs24.01.2014. 14:35
Laba eseja! Novēlu veiksmi! Aizkustinoša.. Ir par ko padomāt!

Выбери способ авторизации

Э-почта + пароль

Э-почта + пароль

Неправильный адрес э-почты или пароль!
Войти

Забыл пароль?

Draugiem.pase
Facebook

Не зарегистрировался?

Зарегистрируйся и получи бесплатно!

Для того, чтобы получить бесплатные материалы с сайта Atlants.lv, необходимо зарегистрироваться. Это просто и займет всего несколько секунд.

Если ты уже зарегистрировался, то просто и сможешь скачивать бесплатные материалы.

Отменить Регистрация