Autors: Endija Anna Lukstiņa / Rīgas Centra humanitārā vidusskola
Vērtējums: +48
Vērtējums: +48
Ja ūdenslīdējs pavadījis pārāk daudz laika lielos okeāna dziļumos, viņu pārņem interesants fenomens - angliski to sauc ‘’the rapture of the deep’’. Viņš zaudē virziena izjūtu un nav spējīgs noteikt, kur jāpeld, lai tiktu uz augšu. Cik labs materiāls skaistai metaforai!
Es to salīdzinātu ar stāvokli, kurā cilvēks nonāk, kad ir iegrimis pats savās domās. Prāts it kā atslēdzas no ķermeņa, pamet to, lai tas turpina iesākto darbību kā ieprogrammēta mašīna rūpnīcā, un pats aizpeld projām, dejo pa mākoņiem un skrien cauri tuksnešiem, izvelk no kabatām visas tur sakrājušās trolejbusa biļetes un tukšās šķiltavas, iemācās spēlēt klavieres, kamēr tavas rokas mazgā traukus. Un, kad tas atgriežas pie tevis, tas tiek sagaidīts tā, kā bērnu sagaida mājās māte, kura to neskaitāmas reizes jau saukusi atpakaļ, kamēr tas spēlējies pagalmā. Tāpēc pārliecinies, ka smadzenēs iekabināts makšķerāķis, un makšķeri iespraud sirdī.
Bieži vien es aizmirstu, ka esmu reāla persona, tāda, kuru citi redz un dzird, un kuras darbībām ir konsekvences. Es sēžu algebras stundā vai trolejbusā, vai gandrīz jebkurā citā vietā, kur ir daudz cilvēku cieši kopā noslēgtā telpā, un jūtos kā spoks - es varētu piecelties un kliegt, līdz man sāp kakls, un mēģināt kādam iesist, bet mana roka izslīdētu tam cauri, un tas sajustu tikai pēkšņi uzjundām neomulību un tam pārskrietu aukstas tirpas, un tas nevarētu vairs ērti nosēdēt savā vietā. Visapkārt virmojošās skaņas, ieelpas un izelpas, uzacu saraukšanas un pirkstu virpināšana, tas viss krājas man virsū kā putekļu kārta, mani aprok un es aizmirstu pati par sevi, eksistē tikai tas, kas ir man apkārt – es esmu gaiss, es esmu domu virpulis, es esmu klusums, kas dzīvo starp sekundēm.
Nīče reiz teica, ‘’Met rozes bezdibenī un saki ‘’šī ir mana pateicība briesmonim, kuram neizdevās apēst mani dzīvu’’.’’ Bet es gribu nolēkt lejā viņam pretim, savākt visas tās rozes, ko nometuši citi, un palīdzēt tās salikt vāzēs. Kad sirds sitas pret ribām tikpat stipri kā viļņi pret klintīm vētras laikā, kad pirksti tirpst, un ir sajūta, ka simtiem zirnekļu zem ādas vērptu savus tīklus, kad acis plešas platumā un ir sajūta, ka gaisma salauzīs to stiklaino virskārtu, tad es zinu, ka es to briesmoni kādreiz satikšu.
