Rudais (17)

Šis stāsts būs par kaķi. Pateicoties viņa rudajam kažokam, izdomai un kaujinieciskajam raksturam, viņš ieguva tādu vārdu. Dzīvoja viņš lauku mājā, un tās iemītnieki arī tā viņu sauca – par Rudo. Rudais gāja un nāca, kad pašam tīk, tikai viņa šķelmīgais smaragda zaļo acu skatiens un ilgā prombūtne nodeva, ka kāda nerātnība jau ir pastrādāta.
Mājās Rudais uzvedās kā bara vadonis un tuvējās apkārtnes saimnieks. Kā nu ne! Neviens kaimiņu kaķis pat neuzdrīkstējās parādīties Rudā īpašumos, nemaz nerunājot par suņiem. Ikviens suns, kurš ieskrēja Rudā teritorijā, nekavējoties tika izaicināts uz dueli, tomēr suņi labāk izvēlējās bēgt nevis cīnīties ar šņācošu, 9 kilogramīgu (kurš nemaz neizskatījās resns), rudu spalvu kušķi. Tā Rudais katru rītu neaprakstāmā pārākumā pārstaigāja savus īpašumus(dažkārt arī cerēdams uz brašu cīņu). Ja pietika laika, tad ielaipoja kaimiņu pagalmos, lai to iekarotu un ieviestu savu kārtību un likumus. Patiesi, Rudais bija īsts ģenerālis. Pusdienlaikā (pēc smagā darba) laiski sildījās saulītē un gaidīja pievakari. Kad saimnieks ņēma makšķeri, kanniņu zivīm, Rudais pēc skaņas jau zināja, kad tuvojas laiks iebaudīt vieglas uzkodas.
Tā viņi abi devās uz tuvējo upi, bet ne jau kopā (ko gan citi padomātu), vismaz 7 metru attālumā viens no otra. Rudais un saimnieks vienkāršas nejaušības dēļ gāja uz vienu un to pašu pusi. Tieši uz to pašu pusi, kur plūda upe un peldēja garda zivtiņa. Upes krastā abi it kā nejauši atkal satikās un sēdēja blakus, skatīdamies uz plūstošo ūdeni, vērojot straumes vadīto pludiņu. Rudais labi zināja, ja pludiņš sāks kustēties, tad viņa lielā zivs ir klāt. Bija reizes, kad Rudajam savu zivju tiesu nācās ilgi gaidīt, tad nu viņš atgūlās un sāka sapņot par tām. Dažkārt asināja nagus pie tuvējā koka celma, vai otrādi, glaudās klāt saimniekam ik pa laikam viegli paskrāpējot džemperi, tādējādi atgādinot par savu tuvējo klātbūtni. Gadījās arī pārpratumi.
Vienreiz Rudais bija īpaši neapmierināts. Viņš bija 4 stundas veltījis sava dārgā laika (ko viņš būtu izmantojis guļot) gaidot zivis. Tā arī lomu nesagaidījism,x gan saimnieks, gan Rudais devās mājup. Pusceļā Rudais apstājās. Saimnieks nodomāja- gan jau atnāks, un devās tālāk, tomēr Rudais nekustējās ne no vietas. Tikmēr mājās saimnieks jau sāka bažīties par strauji tuvojošos tumsu un raudzījās tālumā, vai kaut kur nav manāms kaķis. Saimnieks bija ļoti pārsteigts, ka kaķis nemāk atrast mājas no 500 metru attāluma. Nekas cits neatlika, kā doties meklēt nebēdni, kurš sēdēja turpat, kur bija palicis. Rudais laimīgs skrēja pretim saimniekam un pat atļāva sevi nest uz māju.
Kādā reizē Rudais, laiku īsinot, ķēra tuvumā esošās spāres. Viņš bija savā nodabā tā aizrāvies, ka pats pat nemanīja, kā graciozā salto lēcienā ienira ūdenī. Viņš jutās pārsteigts un aizvainots par savu slapjo kažoku, un noskumis žāvējās tuvējā krūma piesaulītē, bet mājās nedevās, jo kāre pēc zivīm bija lielāka. Līdz ko Rudais jutās paēdis, tā atkal kļuva nemierīgs un devās jaunu nedarbu realizēšanā. Kā reizi netālu no upes krasta traktors bija atstājis siena rulli, bet Rudajam plāns jau gatavs. Viņš devās pie ruļļa, lēnām rausās augšā un ar palēcienu lēca lejā. Šādi viņš izklaidējās vairākas stundas, līdz saimnieks devās mājup. Tā abi zvejnieki te kopā, te atsevišķi mēroja ceļu pāri pļavām uz mājām.
Tikai vēlu vakaros Rudais bija mierīgs kā pavasara pūpols. Padzēris siltu pienu (ko saņēma katrā ēdienreizē) un ērti iekārtojies uz zaļā spilvena krāsns tuvumā viņš aizmiga. Kas zina, par ko sapņo šis kaķis? Varbūt par nākošās dienas gaitām? Varbūt par ļoti lielu zivi, kuru saimnieks kaut kad noķers? Vai varbūt par...