Visātrāk mans prāts skrien ilgu dzīts. Visbiežāk tās mani uzķer, kad esmu viens. Šoreiz es staigāju gar ielu rudenīgā ziemas dienā. Tās mani izdzen no siltās migas, ko sev prātā esmu ērti iekārtojis, lai par neko nedomātu, tās mani apģērbj, apauj un izdzen ārā, sniegputenī.
Tās dzeni mani cauri sniegam, es cenšos protestēt, bet aizrijos ar sniegpārsliņu. Es cenšos pretoties, bet paslīdu un nokrītu. Bet tikai uz sekundi, pēc brīža tās jau ir uzcēlušas mani augšā un dzen tālāk. Pa galvu, pa kaklu, caur galvu manu tik traku, es uz brīdi esmu tikai ar domām, ar ilgām un skrienu pēc nezināmā. Izmirkušu galvu, izmirkušu mēteli skrienu pretī nezināmajam, vienu slapju kāju, jo aizgrābtībā to neesmu apģērbis. Pamanu to tikai tagad, bet ilgas vairs neļaus man to uzvilkt. Vairs necenšos kontrolēt situāciju. Ilgas mani ir aizvedušas līdz kalnam un kliegdamas, bļaudamas ar pirkstu rāda uz augstu kalnu, sniegavētras apskautu. Kliegdama, bļaudama, lamādama mani, ilga tomēr paspēj vienlaikus klusi man ausī iečukstēt:”Tur ir balle, laimīgi cilvēki, dziesmas un dejas, raizes tiek nošautas un apraktas ar ķieģeli mutē, skrien tur, ķer dzīvi!”
Un es skatos uz kalnu. Kā bezpalīdzīgs putnēns tikai virinu savu knābi un izdvešu skaņas. Un kalns sāk pārvērsties. Tas kļūst par skaistāko meiteni, par siltāko pavasari, par veldzējošāko alu un peldi. Kamēr kalns mainās, lēnām sevi piesaka smeldze. Aizvien ātrāk un ātrāk bildes nomainās, es skaidri redzu, kā sēžu uz zemes vasarā ar nenoteiktām personām un vēroju laika plūdumu, es redzu kā esmu laimīgs. Man priekš viss sāk izplūst, es vairs nezinu, kur es esmu, kur ilgas, kur kalns. Meitenes seja sāk atgādināt alu un es vairs neatceros, kur man patīk peldēties. Viss, ko es zinu ir tas, ka es to gribu.
Tad vienmēr pienāk brīdis, kad es redzu pasauli no sava ķermeņa atrašanās laikā un telpā. Šajā brīdi es skaudri nojaušu, ka lapas pie kokiem nav zaļas, ka pelde tagad beigsies ar angīnu un visvairāk to, ka ilgas ir man galvā tikai lai norādītu virzienu. Mani pārņem bezpalīdzīga smeldze, rokas nokarājas kā pārvārīti makaroni gar pleciem. Liekas dziesmiņa ir nodziedāta, patrona izšauta. Tomēr klusi man galvā vēl kaut kas no ilgām dūc, klusa atmiņa par nezināmo, kas man atgādina, ka esmu dzīvs un staigāju uz abām kājām.
Sēžu uz soliņa, vēroju vienīgo brūnīgo lapu, kas no kaila bērza krīt zemē. Savā pēdējā nāves dejā tas skrien uz augšu, uz leju, līdz beigās maigi noguļas uz zemes. Mani pārņem pabeigtības sajūta. Esmu bijis savā zenītā un nadīrā dažu soļu atstatumā. Tagad varu droši līst atpakaļ migā un gaidīt, ko dzīve tālāk izspēlēs.
