Autors: Krista Vajeika / Jelgavas Spīdolas ģimnāzija
Vērtējums: +22
Vērtējums: +22
Es sēdēju, atspiedusi muguru pret raupjo koka stumbru, pirkstu starpās maigi ievijās zāles stiebri, un es jutu. Man vairs nav bail no sevis,nav bail no tevis.
Tevi pazīstu jau sen, patiesībā tikai zinu. Nē, es meloju, es tevi tikai savās domās pazīstu, un zinu tikai tik vien kā astronoms zvaigžņu segu virs manas galvas. Toties man liekas, ka tu mani jūti. Jūti tā, kā neviens cits nav jutis. Mūsu sarunas vijas vieglāk kā audējas pavedieni, mūsu smiekli skan skaļāk kā dzērvju kliedzieni, un acis man mirdz dzidrāk nekā avota ūdens. Es skatos uz tevi, un man nevajag zemi zem kājām, man nevajag debess jūru virs galvas un netricināmu klinti aiz muguras. Tu esi mana zeme, mana debess virs galvas un klints aiz muguras. Dažreiz domāju, ka laiks zudīs, satīsies kamolā un vecmamma man uzadīs atmiņu džemperi, lai es nekad nezaudētu ne mirkli, kas pavadīts ar tevi, lai nezaudētu ne sajūtu,kas lika man mulst un sarkt kā mazai meitenei. Tu jau zini,ka laika brīžiem nepietiek, pietrūkst brīža līdz autobuss izbrauc no pieturas, pietrūkst brīža ,kad jau atvainoties ir par vēlu, un man bail, ka pietrūkst brīža, kad tu līdz galam būsi sapratis, ka tā patiešām ir. ‘’Es tevi. Un pat ļoti.’’
Uzpūta vējš, kas pāršķīra grāmatas lappusi, un es sadusmojos, kaut arī ne vārdu nebiju izlasījusi. Man likās, ka grāmata ir par tevi, tā ir par mums. Tu nebiji man blakus, bet es jutu, ka zini - ka mīlu.
