Katram cilvēkam ir dzīvē bijis, kad viņš izdara kaut ko tādu, kas viņam liek ļoti izpaust emocijas. Tā arī ir bijis man.
Kādu dienu es biju izgājis ārā pastaigāt, kā jau man tas bija ierasts. Te pēkšņi man mamma piezvanīja un teica, lai steidzami atnāku mājās. Man likās, ka ir atgadījies kaut kas traks, es sāku skriet. Skriet vajadzēja ļoti ilgi un daudz, bet, neskatoties ne uz ko, es to noskrēju. Kad biju atskrējis mājās, tad mēs ar mammu aizskrējām uz mašīnu, jo viņa teica, ka tas ir ļoti svarīgi. Visu ceļu līdz noteiktajam galapunktam es viņai jautāju, kur mēs braucam. Viņa visu laiku teica, ka tas neesot nekas tāds īpašs. Es loti biju uztraucies. Mēs braucām garam man pazīstamai vietai, jo jau tur vienreiz biju. Un tad es pēkšņi atcerējos, kas tā bija par vietu. Tas bija riteņu veikals. Mēs ar mammu bijām vienreiz tur iegājusi apskatīt riteņus. Es mammai biju loti lūdzies, lai viņa man nopērk riteni, tas bija sarkanā krāsā. Viņa man teica, ka tajā brīdī viņa nevar to atļauties, tāpēc man riteni nopirks nākammēnes. Kad es to biju sapratis, tad es mammai pajautāju, vai braucam man pirkt velosipēdu? Mamma tikai uzsmaidīja. Tad mēs apstājamies tieši pie tā veikala, un viņa teica:” Saki kasierim, ka pērkam to sarkano riteni”. Es biju loti priecīgs, un es aizskrēju pie kasiera un teicu, ka vēlos iegādāties tieši to riteni. Kad mamma bija par to samaksājusi, tad es devos ārā, pārlaimīgs to iemēģināt. Bet bija liela problēma – es nemācēju braukt ar velosipēdu. Uzreiz nokritu un loti stipri atsitos. Bet es biju neatlaidīgs un mēģināju vēlreiz. Un tad man izdevās braukt ar riteni, man emocijas ņēma virsroku pār manu prātu. Man likās, ka man nevajag neko citu ka tikai to riteni. Tā es mācījos braukt.
Katram cilvēkam ir savs emociju stāsts, jo mēs katrs esam dažāds. Man šis atgadījums ilgi paliks atmiņā.
