Pat saulīte aiz mākoņa malas raudāja, redzot nelaimi-tramvajs notrieca jaunu sievieti. Tajā brīdī jutos kā zaķis, bēgot no vilka. Pārņēma ļoti liela baiļu sajūta. Tā iekšēji mani grauza, es trīcēju un šermuļi pa kauliem skrēja. Brīdī, kad notika nelaime, es domāju, ka visi tuvākie apkārtnes cilvēki par to vien runā. Jutos pārsteigta, kaut ko tādu ieraugot. Biju dusmu pikta uz šoferi. Gaiss likās putekļains un gaisma- pelēcīga, drūma.
Naktī kad rādījās murgi, ka es nespēju aizmigt. Nākamajā rītā cēlos neizgulējusies un ar drūmu sejas izteiksmi.
Viss notika tā- es biju Rīgā ,kur mācījos, pēc skolas es gāju uz „Vidzemes maiznīcas” pieturu, gribēju braukt mājas ar sesto tramvaju. Pamanīju nedaudz iereibušu sievieti, kura ļoti skaļi raudāja. Es kādu laiku skatījos uz viņu, un man likās, ka viņa ir neveiksminiece.°
Tad pēc apmēram sešām minūtēm atbrauca tramvajs, vietā, kur es gaidīju, netālu no skolas. Tramvajs atradās apmēram piecus metrus no pieturas, tad dīvainā sieviete pamanīja tramvaju, kurš tuvojās arvien tuvāk un tuvāk pieturai, un reibuma stāvoklī sieviete, nesaprazdama, ko dara, iedomājās skriet pāri tramvaja sliedēm, tad notika šī nelaime, tai brīdī visi apkārtējie iedzīvotāji, kaimiņi, garām gājēji un tramvajā braucošie pasažieri biju sašutusi arī es!
Vēlāk, braucot tramvajā, dzirdēju, ka visi ļaudis par to vien runāja.
