Autors: Tomašūns Juris / Jelgavas Spīdolas ģimnāzija
Vērtējums: +35
Vērtējums: +35
Sajūtas ir fizioloģisks un psihisks process, kura rezultātā tiek izjusti ārpasaules vai ķermeņa radītie stimuli. Šie stimuli ir ikdienā novērojamas parādības, lietas, cilvēki (lietus, jauns auto, gardas brokastis, rupjš kaimiņš). Kādam, piemēram, lietus izraisa prieku, kamēr citam tā ir liela nelaime. Sajūtas ir nenovēršama cilvēka prāta izpausme, tāpēc bieži novērojams, ka cilvēki meklē veidus kā uztvert tieši patīkamās sajūtas – varbūt tā ir laime? Dzīves jēga? Katrs lai spriež pats, taču es vēlos pastāstīt par savu pēdējā laika spilgtāko sajūtu uzplūdumu – laimi un nelaimi.
Kopš divu gadu vecuma es piedalos Latvijas 3x3 nometnēs. 3x3 kustība ir nozīmīga manas dzīves daļa, jo tā dod man iespēju katru vasaru tikties ar simtiem burvīgu cilvēku, no kuri darbojas šajos saietos, lai daudzinātu latvisko dzīves ziņu un apgūtu sentēvu amatus un stiprinātu latvisko identitāti. 2013. gada saietā Alsungā bija burvīga, prieka pilna atmosfēra un smaidīgi cilvēki. Kādu vakaru bija laiks tradicionālajam “Brīvajam mikrofonam”. Uz Alsungas kultūras namu saieta dalībnieki ieradās lai kāptu uz skatuves, lai dziedātu, spēlētu, dejotu, dzejotu, rādītu savus talantus un smīdinātu publiku. Kā jau nosaukumā minēts, tad mikrofons bija brīvs – priekšnesumam varēja pieteikties jebkurš. Arī es piedalījos un, ja nemaldos, tad tieši pēc mana priekšnesuma, kad zāle locījās smieklos, uz skatuves kāpa kāda sirma kundze. Viņa lēnām nostājās skatuves vidū un mierpilni pārlaida savu skatienu zālei. Saņēmusi mikrofonu, viņa tikpat mierīgi teica:”Es Jums stāstīšu par manu izsūtīšanu uz Sibīriju.”
Zāle momentā apklusa, vairs neiebrēcās ne zīdainis, ne bērns. Sirmā kundze, kura sevi iepazīstināja kā Lidiju no Alsungas, nemulsa no tā, ka visu vakaru šeit tika smiets un kliegts. Es sajutu, ka mana sirds it kā iekrīt tumšā tukšumā, tādā pašā, kādā slīga visa zāle , kamēr Lidija stāstīja par vēlas nakts klaudzieniem pie durvīm, par bruņotiem vīriem un kravas mašīnām, par vilcienu staciju ar simtiem tikpat apjukušu cilvēku. “Vilciens brauca ilgi. Pa mazu lodziņu kāds nepārtraukti lūkojās, lai redzētu, kurp cilvēki tiek vesti,”viņa stāstīja.”Nonākuši Vidzemes pusē, ieraudzījām vēl vienu tādu pašu vilcienu, pilnu ar cilvēkiem. Sazinoties ar nelaimīgajiem biedriem, uzzinājām, ka viņi ir igauņi.”
Man likās, ka skatītāji uzvedās klusāk nekā kapsētas iemītnieki.Sirmā Lidija turpināja mierīgi stāstīt savu pārdzīvojumu ,un viņas sejā neviens vaibsts lieki netrīsēja. Viņa tikai turpināja savā gandrīz maģiski mierīgajā tonī:”Kādu laiku pastāvējām. Vilciens laikam atpūtās, taču vagonā brieda bezcerīgs izmisums, ar katru brīdi vairāk. Tajā brīdī no igauņu vagona sāka plūst dziesmas melodija. Arvien skaļāk, līdz mēs to varējām sadzirdzēt. Igauņi dziedāja dziesmu - “Pūt, vējiņi”.”
Manās acīs jau bija sariesušās asaras, kad es manīju, ka man blakus un priekšā sēdošie cēlās kājās godbijīgā klusumā, un tad es arī jau biju piecēlies. Šī rīcība bija gluži instinktīva – ne jau pienākuma vai smalku aprēķinu vadīti mēs cēlāmies, mēs cēlāmies, jo tautas pārdzīvojumi tiek mantoti. Tie nosaka cilvēka personību, identitāti un likteni.
Lidija uz mirkli bija apklususi, varbūt viņa paredzēja savu tautiešu saviļņojumu? Kas zina, bet viņa noteikti zināja, kas notiks pēc viņa teiktā:“Arī mēs sākām dziedāt.”
Tajā mirklī es sajutu vēl nepieredzētu sajūtu reibumu, kas teju izrāva no manis pašu dvēseli, lai savienotu ar citām, kad daudzie simti skatītāju kā viens vesels, kā tūkstošbalsīgais Dziesmu svētku koris sāka dziedāt:
Nodziedājuši pirmo pantu, mēs apklusām. Mēs mēmi vērāmies Lidijā, kamēr viņa turpināja stāstīt. Viņa turpināja par šo fenomenālo tautu sadziedāšanos, kad divas , neziņai nolemtas grupas katra savā valodā dzied par savu sāpi un spēku. Lidija mums uzbūra ainu uz robežas - par nedēļām, kuras pavadītas vagonā, par Sibīriju. Ik pēc pāris teikumiem Lidija pieklusa, jo katru reizi mēs dziedājām vēl vienu dziesmas pantu. Kad viņa bija beigusi stāstīt, viņa tikpat mierīgi, cik atnāca, aizgāja.
Es varu apgalvot, ka šis notikums ir īstā un vienīga reize, kad mans prāts ir atslēdzies no pasaules, ļaujot vaļu sirdij, lai to saklausa. Es neatceros, vai mēs aplaudējām Lidijai, vai nē. Skaidrs bija tas, ka katrs publikā sēdošais tobrīd sajuta savas tautas sāpes, saprata piederību šīm sāpēm. Es sapratu, ka latvieša laime slēpjas nelaimē, jo ,tikai pārvarot nelaimi, laime var tikt iepazīta, tādēļ mums nelaimes atgādina, lai mēs tās nepiedzīvotu. Puiši zālē vēl kādu laiku pēc Lidijas nokāpšanas no skatuves atteicās sēdēt un meitas raudāja apķērušās - mēs bijām lepni par to, ko mūsu senči spējuši izciest, lai mēs, latvieši, varētu dzīvot. Un dzīvosim mēs ar lepnumu, jo vējā augušam kokam ir stipras saknes.
