Piederības vietniekvārdi

Nevar būt, ka mājas nozīmē sienas, durvis un logus. Nevar būt, ka mājas ir tava pavisam oficiālā deklarētās dzīvesvietas adrese. Es saprotu - tu tur dzīvo. Tur stāv tavas kurpes, mēbeles un kafijkanna, tur tu pēc darba pūtini kājas, tur tu rudeņos piekarini mušpapīru, pavasaros aizdurvē slēp rezerves lietussargu, ziemās izkarini elektriskās lampiņas.
Man arī, protams, ir telpa, kurā es novietoju apavus un pārlaižu naktis. Bet mājas ir kaut kur citur, kur nevar tikt klāt. Nevar saprast, kur tās īstās mājas sākas un kur beidzas. Liekas, pa visu pasauli izmētātas kā sīkas skaidiņas. Tikai žēl, ka citos laika nogriežņos. Nevar uzlasīt.
Varbūt pa īstam es dzīvoju tikai tajā zili dzeltenajā plastmasas pērlīšu rokassprādzē, ko man atdāvināja sētas skuķēns ķīlā pret mūžīgu draudzību. Un mīļākajās bērnības grāmatās. Arī “Kapteiņa Granta bērnos”, kur starp nodaļām herbārija nolūkos sastūķēju mitras rudens lapas (vēlāk es to nožēloju). Kur vēl? Mammas ķiršsarkanā Audi 80 aizmugurējā sēdekļa kvadrātiņu rakstos. Silta piena un medus mierinošajā, mīkstajā smaržā. Tajā sarkanajā, pulsējošajā ādas laukumiņā, kas tētim bija uz rokas pēc bites dzēliena (kad es vēl gribēju braukt līdzi skatīties, kā medu sviež).
Ir vēl dažas mājiņas. Trīspadsmitās izravētās vagas galā. Čukstus izstāstītos spoku stāstos. Palagu teltīs. Lukturīša gaismā zem segas. Un ķerrā, noteikti ķerrā. Nē, nolāpīts, kāda vēl ķerra - tā bija viena riktīga tačka, kurā varēja vest gan smaržīgu, sulīgu zāli, gan pārmaiņus vienam otru. No kalna lejup bija visbailīgāk - abiem.
Citreiz es briesmīgi ilgojos, bet citreiz - nemaz. Reizēm uzej ko līdzīgu, viss liekas tik tuvu, bet nevar un nevar ietikt iekšā. Uz kartes arī nevar sameklēt. Pastnieki turp avīzes nenes. Varētu domāt, ka tāda vieta neeksistē, bet - kādas muļķības! - eksistē gan. Tikai turp neved nedz autobusi, nedz vilcieni, nedz arī kājām var aiziet. Kompass arī nerāda. Varbūt tāpēc, ka ar četrām debespusēm nepietiek, lai norādītu virzienu.
Bez mājām ļoti nelabi. Briesmīgi gribas kurlmēmi eksistēt savā suņbūdā līdz bezgalībai, kaut gan beigās ir tikai sliktāk. Nekas. Nekas. Tas nav nekas. Tūlīt tu tiksi galā ar šito spiedīgo zampu, ar šito rieboņu, kas spiež pie zemes un pilda kaulus ar vati. Tikai vajag instrukciju.
Piecelies. Pa tumsu aiztausties līdz gultai. Tausties, tausties. Mēbeles nekož. Nomet drēbes uz grīdas, rāpies gultā un velc segu pāri ausīm. Ieritinies vismīļāk. Nedomā. nespriedelē. Ja tev ir kaut kas sev sakāms, tad neklausies. Pārmetumi un vaimanas tikai skrāpē dīvainas vagas pierē. Guli rāmi, jo nekas nevar notikt. Viss jau ir bijis miljons gadus pirms tevis.
Bet, kad ietiek tais mājās tomēr, tad ļoti labi. Un nekad, nekad nepietiek. Kā pasakās, kur karalis ber muļķim (kas, redz, nav nemaz tāds muļķis) zelta naudu caurā maisā un brīnās, ka nevar piepildīt. Kaut varētu to visu degsmi pārnest uz citurieni, bet galva jau nav bīdāma mēbele, kur stāv, tur stāv. Uz ko lai pārmetas, kas vēl ir svarīgs?
Es iekožos īstenībā kā rupjā maizē, un top skaidrs, ka ne no kā cita paēst nemaz nevar. Sapņi nerada sātu, un ilgas ir no tīra vēja. Bet patiesība iebliež pa galvu nesaudzīgi kā greizsirdīgs, nelīdzsvarots mīļotais vai slikts vīns. Un gribas reizē plēst matus, smieties pilnā kaklā un vemt. Bet velk uz to dūmaku, velk… Gribas iecementēties miglā, iesakņoties gaisā. Kāpēc nemeklē mājas akmeņos, zemē, dzelzīs? Jāsaņemas.
Es gribu visu, un nevaru panest neko. Jāpaguļ zālītē, acis aizvērtas, mute vaļā, blakus skudrupūznis, blakus zirņu dobe, viss būs labi pēc trijām, divām, vienas.