Manas sajūtas stāsts

Mūzika tā mani mierina,
Kad sirdī miera vairāk nav!
Mūzika tā mani iedvesmo
Tā sniedz man jaunu gandarījumu
Atver acis uz dzīvi manu daudz savādāk!
Mūzika tā mani uzskurina
Visbēdīgākos brīžos ,
Tā sniedz man laimi neizsmeļamu
Tā dot man jaunu elpu,
Stimulu ar ko tālāk
Es dzīvot spēju!

Mums katram ir sava sajūtu gamma. Sajūtu ir daudz, katram izpaužas savādāk un ķermenī rada neatkārtojamu emociju buķeti. Jau kopš pirmā elpas vilciena ikviens no mums ir pakļaut dažādu sajūtu piedzīvošanai.
Vienā dienā es pārdzīvoju daudz sajūtu, no savas sajūtu gammas;prieku,laimi,nogurumu. Ja cilvēks nespētu just,nebūtu tās baudas ko mēs iegūtu no tām.Domāju, ka vārdi: „Mūzika – tā ir dvēseles valoda, tā ir jūtu un noskaņu mājoklis, tā ir skaņās izteikta dvēseles dzīve,” ir patiesība, jo mēs savas emocijas lielāko ties izsakam ar mūziku.
Viena no svarīgākajām izjūtām man ir draudzība. Draudzība mēdz būt dažāda, ar dažādām emocijām;strīdiem,laimi,prieku,mantkā rību. Esmu dzirdējusi, ka daudzi draudzējas naudas dēļ, es uzsktu, ka tas nav pareizi. Man draudzība ar draugiem ir prieka pilna. Mēs nestrīdamies, un, kad esam kopā man nav jāizliekas, par to, kas neesmu, jo viņi mani pieņem tāda kāda esmu. Kad draugi man sarīko pārsteigumu,piemēram, manā vārda dienā, tas ir tik jauki! Man ir liels prieks, tajā brīdī es jūtos; satraukta,pārsteigta un manī mīt daudz emociju, kas ir tā pat kā augstās notis dziesmā, kas ir prieka, līksmes un laimes pilna, bet kuras izdziedot tu saproti, ka bija tā vērts.
Bieži sastopos ar vientulību. Vientulība man asosicējas ar lēnu un skumju mūziku, ar lēnām taktīm un skarbiem vārdiem. Tā ir sajūta, kad visa pasaule ir pret mani, vienkārši gribas neko nedarīt un aizbēgt no visiem. Manī iekšā dziļi, dziļi mājo tukšum sajūta. Jūtu, ka esmu kaut ko zaudējusi, bet pati nespēju saprast, jo tas man saistās ar sērīgām un skumjām dziesmā ar zemām notīm tajā, ko nespēju nodziedāt. Šo visu man palīdz risināt kāda jauka un forša mūzika, kā teicis Luters; „Mūzika - labākais mierinājums noskumušam cilvēkam.”
Kā es dievinu to sajūtu,kad esmu kādam izdarījusi ko labu, vai kāds vienkārši grib pabūt ar mani kopā. Tās sajūtas ir kā liriska melodija, kas plūst caur manu ķermeni aizvien lēnāk un lēnāk, kas mna liek priecāties par dzīvi. Es domāju, ka vienmēr šai pasaulē būs cilvēks,kuram es būšu vajadzīga un vienmēr atcerēsies par mani, gan tad, kad man būs labi, gan tad kad man būs slikti.
Ļoti neieredzu sajūtu, kad jāraud citu attieksmes dēļ. Manuprāt, cilvēki, nu vismaz daudzi, nesaprot, kas ir sajūtas un jūtas, jo nodara pāri citiem. Cik esmu dzirdējuci, viņi no tā gūs baudu. Tā jau atkal ir jauna sajūtu gamma, ar jaunām notīm, jauniem vārdiem un taktīm. Izveidojas jauna dziema, kas vijas pa viņa ķermeni un, kas aptver viņa domas. Šīs negatīvās notis,taktis,vārdi, melodija arī reizēm plosās manā prātā, bet es cenšos tās pārvarēt, lai neparādītu topret citiem. Es citeiz nevaru izturēt šo slikto emociju gammu un sanāk uzbļaut uz kāda, domāju, ka mēs neviens nevaram apvaldīt šīs sajūtas.
Vispār cilvēkā mājo pārsteidzošas izjūtas, bet katam tās atšķiras, jo mēs katras esam citādāks, katram mums ir savādāka sajūtu gamma. Secinu, mana sajūtu gamma ir ļoti krāšņa, jo ik brīdi man var mainīties garastāvoklis. Tā sakot, esmu garastāvokļa cilvēks. Mūzika apgaro visu pasauli, dod dvēselei spārnus, veicina iztēles lidojumu; mūzika atdzīvina un iepriecina visu eksistējošo... . To var nosaukt par visa skaistā un cildenā iemiesojumu.

Mūzika spiež mani aizmirst pašai sevi, manu patieso stāvokli, tā pārceļ mani kādā citā, man pašai sev neraksturīgā stāvoklī; mūzikas iespaidā liekas, ka es jūtu to, ko nejūtu, ka es saprotu to, ko nesaprotu, ka spēju to, ko nespēju... . Viņa, mūzika, uzriez manī rada tādu dvēseles stāvokli, kādā ir atradies tas, kas rakstījis mūziku. Es saplūstu ar viņa dvēseli un kopā ar viņu pārceļos no viena stāvokļa citā.