Autors: Katrīna Sakalauska / Jelgavas Spīdolas ģimnāzija
Vērtējums: +5
Vērtējums: +5
Brīži, kad jūtos patīkami pārsteigta un izbrīnīta, sajūtu to, ko mēdz dēvēt par „skudriņu skriešanu pa muguru”. Katrs pasākums, kur redzama saliedētība, cīņa un mīlestība no visas sirds, ir tā vērts, lai piedzīvotu šo neticamo mirkli, kuru neizdodas izjust bieži.
Reizē, kad kinoteātrī pirmo reizi skatījos filmu „Rīgas sargi”, tie specefekti un skaņa likās tik īsta, kas deva sajūtu, ka piedalos pati šajā Latvijai nozīmīgā brīdī. Lidmašīnu motoru rūkoņa, cilvēku kligšana un sāpes, ieroču darbība – tas viss ļāva manām emocijām vaļu. Tajā brīdi es pirmo reizi sajutu tirpas ķermenī, kas skrēja kā mazi karavīri milzumlielā kara laukā.
Katra kauja, kas izdzīvota, katra cilvēka aiziešana – tas viss ir pārdzīvots. Svētkos, klausoties un dziedot līdzi Latvijas himnai, es sajūtu lielu mīlestību citam pret citu. Himnas dziedāšana ir kā apvienošanās pēc jau bijušiem notikumiem, bet, lai vai kas ir noticis, to dziedu ar lepnumu. Katra hokeja spēle un katra uzvara, lepnums, ka apvienojamies un dziedam visi kopā.
Dziedāšanai ir spēks, un to apliecina Latvijas svarīgākie svētki – Dziesmu svētki. Cilvēku pūļi Mežaparkā, kas apvienojas dziesmā. Skudriņas skrienam varu sajust visu laiku. Kad skan dziesma „Saule. Pērkons. Daugava.” , tad to varu izjust visvairāk. Tā ir neaprakstāma sajūta, kas jāizdzīvo tiem, kas tiešām ir Latvijas patrioti. Emocijas, ko izjūtu klātienē estrādē, neviens nevar ne atņemt, ne tās var noslēpt.
Var būt, ka šī sajūta nav galvenais manā dzīvē, bet sajust to es gribētu daudz vairāk. Katram novēlu piedzīvot šo „savu sajūtu stāstu”.
