Manas sajūtas stāsts (3)

Ikkatram cilvēkam ir savs dzīves ceļš , kādam tas ir līdzens , kādam akmeņains, kādam ar līkumiem, kalniem un bedrēm. Dievs katram no mums ir sagatavojis taku pa kuru iet. Tikai mums pašiem ir jāatrod zīmes , kuras ceļā ir atstātas.
Mēs paši veidojam savu dzīvi , savu nākotni , paši izvēlamies ceļu pa kuru iet.
Mana dzīve ir raiba ,kas sastāv gan no priekiem, gan arī no bēdām un asarām.
Bērnība man vienmēr ir bijusi mīlestības , prieka un piedzīvojumu pilna, bet ar laiku jeb skolas laiku, viss mainās .... Manā dzīves kartē sāk rasties nelīdzens ceļš ar bedrēm , kādu pavisam niecīgu, bet arī kādu dziļāku , aiz kuras gadās paklupt.
Skolas ceļa posmā, man bija ļoti laba draudzene , jau no bērnības, bet tad uzradās vēl viena meitene.... un kur divi , tur trešais lieks. Šeit sākās sliktās sajūtas. Bieži bija brīži , kad man ļoti sāpēja , kad paliku pavisam viena. Mani bieži sāpināja, jo tad vēl nemācēju par sevi pastāvēt. Šajā laikā man bija ļoti daudz emociju , es paspēju gan izraudāties, gan iemācīties aizstāvēt sevi. Paklūpot uz šī akmens, es nedomājot piecēlos , gāju tālāk , turpinot ceļu , kāpu kalnā, lai redzētu pasauli.
Ar laiku savā dzīves ceļā iepazinu īstus draugus , ar kuriem kopā priecājos, smējos un kuri mani vienmēr atbalstīja. Nekad necenšos būt pret kādu slikta, jo mana pasaule ir mans spoguļattēls- kāda būšu es , tāds būs mans spoguļattēls.
Laiks gāja uz priekšu , uz sava ceļa satiku cilvēkus,kas nāca un gāja , bija laika posms, kad bēdu man nebija, biju prieka pilns ceļa posms, kas tiecās augšup-kalnā.
Viens no , manuprāt, grūtākajiem dzīves ceļa posmiem , pēc kura ir grūti atgūties ir kāda tuvinieka nāve, kad sajūtas ir tik sliktas , ka nezini, kur likties. Ir grūti sevi noturēt līdzsvarā , ja piemeklē šī nelaime. Jau divus gadus pēc kārtas esmu šķīrusies no diviem tuviem cilvēkiem , patēva mammas un vecmammas māsas.Šie cilvēki man bija ļoti tuvi.Es viņas uzskatīju kā savas vecmammas . Šis posms bija ļoti smags , emocijas mani sagrāva , bet, ar to ir jāsamierinās,jo katram dzīvē ir kāds akmeņains ceļš ,pa kuru iet neviens nevēlas, jo tas ir ļoti sāpīgs. Ir jādzīvo tālāk,jāpriecājas par brīžiem, jāņem visu no dzīves ,ko tā dod.
Šobrīd es soļoju pa savu dzīves taku ar smaidu, jo mans tagadējais ceļš ir gaišs, prieka un laimes pilns.Pats lielākais prieks manā ģimenē ir mans mazais brālītis, kas arī grūtos brīžos visiem liek pasmaidīt.
Nevienmēr piemeklē tikai sliktais , pēc kāda laika posma parādās arī gaišā puse, kur ejot uz priekšu pa nelīdzeno ceļu, ieraugi puķi, kas liek tev iemirdzēties no jauna, tāluma jau redzot ceļu , kur gar malām ir skaistas puķu pļavas kā cerība uz kaut ko jaunu un gaišu.
Lai arī mans dzīves stāsts nekad nebūs tikai no labām sajūtām, dažreiz varbūt vajadzēs paklupt, celties un atkal paklupt, bet beigās vienmēr es stāvēšu kājās kā uzvarētāja, sagaidot prieku un gaišo , saulaino dzīves posmu. Mēdz gadīties , ka dzīve nogaida , kamēr iestājas visgrūtākais brīdis un tad parādās no jaukākās puses.
.... Un atkal tev priekšā ir ceļš,un iekšā ir tik daudz jauna,un pāri ir tik daudz no veca,un garām vairs nepaliek, kam,un cauri ir jādzīvo pašam.....