Autors: Baiba Zaķenite / Rīgas Uzņēmējdarbības Koledža
Vērtējums: -5
Vērtējums: -5
Šis stāsts nav kā parastie stāsti par savām sajūtām savā dzīve. Esmu pārdzīvojusi tik daudz notikumu, kuri mani ir padarījuši tādu, kāda es esmu pašlaik.
Mana bērnība nav bijusi patīkama. Kad biju maziņa es gulēju slimnīca komā, jo notika nelaimes gadījums, kuru atceros katru reizi skatoties uz sevī spogulī, jo uz pieres palikusi ir rēta. Bērnudārza dienas es labi neatceros, bet es ļoti labi atceros savas skolas dienas. Es tiku apbiržota katru dienu, apmeloja mani, stāstīja nepatiesus stāstus par mani, sita mani, smējās par mani. Es tika daudz reizes nevarēju atrast savas mantas, un tad, kad es tās atradu viņas atradās miskastē vai tualetē, netīras un smirdīgas. Man nebija neviena drauga vai draudzenes, ar kuru es varētu parunāt vai draudzēties, es biju apsmiekla objekts. Katru dienu atnākot mājās, es raudāju vairākas stundas. Šo notikumu dēļ es ierāvos sevī, biju noslēgta un nestāstīju neko nevienam.
Tad kad beidzu skolu es pārgāju citā, lai mācītos tālāk, es cerēju, ka mana bērnība būs palikusi pagātnē, bet tā nenotika. Daudzi no manas skolas gāja manā jaunajā skolā. Sākās atkal baumas un ķircināšana par mani. Pirmais gads sākās ar manas rokas salaušanu, ne manas rīcības dēļ. Tiku sista līdz zilumiem un nonākšanu slimnīcā, apsmieta, apsaukāta dažādos vārdos, kurus es pat nevēlos atcerēties. Es tik ļoti cerēju sākt jaunu dzīvi un iegūt draugus, bet visas cerības pazuda. Tik ilgu laiku man bija slikti un biju sliktā vietā, ka pat es pat neatceros, cik ilgi tas vilkās. Bet laiku gaitā es iepazinos ar īpašu cilvēku, kurš man iemācīja sevi aizstāvēt, un izpaust savas jūtas un parādīt savu attieksmi. Es tajā brīdī manījos un neļāvu sev vairāk darīt pāri. Šis cilvēks mainīja manu dzīvi. Mainot sevi, es ieguvu daudz jaunu draugu, kuri cienīja mani un mīlēja tāda, kāda es esmu.
Bet manas sāpes ar to nebeidzās. Caur draugiem es iepazinos ar kādu puisi, kurš bija ar mani kopā un bijām kādu laiku laimīgi. Bet pēc kāda laika es uzzināju, ka viņš ir viltīgs un meloja man tik daudz. Viņš apzaga mani un manu ģimeni, šī rīcība izraisīja neuzticību pret mani manā ģimenē. Man jau tā nebija labas attiecības ar ģimeni, bet tas tās pasliktināja vēl vairāk. Pēc šī notikuma 100% es nevarēju uzticēties vairāk nevienam. Es paliku nevaldāma, ballējos, bēgu no mājām un sadarīju daudz sliktas lietas. Bet mani atkal izmainīja viens notikums. Pēc pasākuma ar draugiem braucām ar mašīnu un notika nelaimes gadījums. Mašīnā bija pieci cilvēki, ieskaitot mani, bet izdzīvoju es viena. Es joprojām domāju, kāpēc tā notika, kāpēc tieši es. Es atgriezos mājās un mainīju savas dzīves uzskatus.
Centos nesazināties ar nepareizajiem cilvēkiem un draudzējos ar tuvākajiem man, draugiem. Pēc kāda laika caur draudzeni es iepazinos a kādu cilvēku, kurš bija liela daļa no manas dzīves. Es tik ilgu laiku biju laimīga, bet tad kaut kas mainījās. Mūsu attiecības nebija labas. Tik daudz strīdi un nepatīkamas lietas viņš darīja. Es biju viņa īpašums, bet neviens cilvēks nav neviena īpašums. Es biju ierobežota un dēļ viņa pazaudēju daudz draugu. Es vairāk to nespēju izturēt tāpēc veidoju dzīvi bez viņa.
Pagāja laiks es kaut cik nokārtoju savu dzīvi. Bet tad notika kaut kas tāds par ko es nemaz neiedomājos. Es gaidīju bērnu no šī cilvēka, kuru vēlējos aizmirst. Visu šo laiku es nevienam nestāstīju, kas ar mani noticis, visu turēju sevī, atkal. Man paveicās, ka nekas nebija pamanāms, un tāpēc ļoti maz cilvēkiem bija aizdomas. Bet pienāca laiks, kad man nācās visiem pateikt, kas notiek. Visi bija pārsteigti, daži dusmīgi un nezinājām ko darīt tālāk. Man nācās paziņot par bērna piedzimšanu arī bērna tēvam. Mēs centāmies sākt visu no jauna, bērna dēļ, lai viņam būtu normāla ģimene. Kādu laiku tas sanāca, bet tad sākās atkal viss tas pats, kas bija sākumā. Kad viņš man sāka draudēt, es sapratu, ka tas ir punkts. Es izslēdzu viņu no savas dzīves.
Man galvenais bija mana puisīša laime. Es centos uzsākt jaunu dzīves posmu. Es pabeidzu mācības, ieguvu jaunus draugus un mani vecāki man palīdzēja. Es par to esmu ļoti viņiem pateicīga. Es esmu pavisam cits cilvēks, kāda biju pirms vairākiem gadiem. Protams, ar vecākiem nav labas attiecības, bet es cenšos ar viņiem sadzīvot un veidot savu dzīvi ar savu bērnu. Viņš ir mana laime, prieks un acuraugs. Es viņu mīlu no visas sirds un es nezinu, ko es darītu bez viņa manā dzīvē. Es viņu audzinu viena pati, jo viņa tēvs nav devis par sevi zinis jau trīs gadus, bet mums ir daudz vieglāka dzīve bez viņa un drāmām.
Beidzot esmu daļēji atradusi savu laimi, tik jāatrod mana otrā pusīte, kura būs ar mani vienmēr. Esmu atradusi savas dzīves lielāko dārgumu – savu dēlu, kurš ir un būs vissvarīgākais manā dzīvē.
