Sajūtas ir fantastiska un reizēm vārdos neaprakstāma parādība,ar ko man saistās daudzi neaizmirstami dzīves mirkļi.Tās saistītas gan ar bērnību,gan ar pusaudža gadiem,gan pieauguša cilvēka dzīvi.Bērnības atmiņu sajūtas liekas visbrīnišķīgākās.
Šobrīd,kad jau gandrīz ir pienācis trešais gadu desmits,arvien biežāk ir sajūta,ka nemaz tik vecs neesmu.Un ir tik patīkami pakavēties bērnības atmiņās,jo tās sajūtas,kas saistās ar bērnu dienām, izraisa gan skumjas,gan smaidu.Atceros,kā laukos varēja padzerties tikko slauktu pienu vai kost svaigi ceptas maizes rikā. Likās,ka nav pasaulē nekā gardāka.Ja vēl uz maizes smaržoja medus....Tās sajūtas nav aprakstāmas.Nekad neaizmirsīšu izbrīnu,prieku,lepnumu,kad pirmo reizi ar velosipēdu apbraucu ap rotaļu laikumu. Tobrīd jutos varen liels,ka varu to paveikt,un lepns brāļa priekšā.
Nekad neaizmirsīšu sajūtas,kad vasaras tveicē pirmo reizi lēcu ūdenī no Alūksnes ezera tilta,sajūtas,kad ar smailīti bez airiem,bet ar rokām airējos apkārt glābšanas stacijas laipām.Jau pēc gada devos aizstāvēt rajona „krāsas” republikas sacensībās airēšanā.
Ar senām sajūtām nākas saskarties bieži.Atceros dažādu preču deficītu veikalos.Iespējams,ka tieši mantas nepieejamības dēļ daudzi kārumi padomju laikā garšoja citādāk.Nevar salīdzināt šodien veikalā nopērkamo kvasu ar to,kas bija dzeltenajās mucās uz riteņiem,arī saldējums tagad nav tik labs,kāds bija senāk.Ja pirka ,tad veselu kasti,un ēst varēja nedēļu ar gardu muti.
Ir arī nepatīkamas sajūtas.Nekad neaizmirsīšu,kā ir tad,kad sagriez pirkstu vai ierauj pamatīgu skabargu.Skatoties uz līdzīgu nelaimi,kas notikusi ar kādu citu šodien,atmiņā atgriežas paša pārdzīvotais,pat zosāda uzmetas.
Jā,sajūtas ir gan jaukas,gan patīkamas,gan skumjas.Cilvēks savā mūžā piedzīvo daudz,iet cauri dažādiem dzīves līkločiem,un atmiņā saglabājas īpašas sajūtas,ieprogrammēta informācija,kura brīžiem spilgti uzliesmo.Jo katrs kaut reizi dzīvē ir pieskāries kaut kam karstam...
