Pirmie soļi, pirmais pateiktais vārds, pirmie prieki, pirmās bēdas...Cik gan daudz ir paciests, cik gan daudz atmiņas sakrājušās, kuras pavada visdažādākās sajūtas. Tas viss tikai tāpēc, lai no maza bērna kļūtu par pieaugušu, cienījamu cilvēku.
Dažreiz domāju- kas nekaitēja būt mazam? Neparko nebija jāuztraucas. Visu izdarīja mamma. Tu varēji bez jeb kādiem aizspriedumiem lēkāt pa peļķēm un neviens tev to nepārmeta. Uz taviem pleciem nebalstījās pilnīgi nekāda atbildība. Tā skaistā bērnība, ka ik gadu no jauna, nekautrēdamies, varēji priecāties par pirmo sniegu ziemā, par pirmajām sniegpulkstenītēm pavasarī. Tā skaistā bērnība, kad Ziemassvētku priekšvakarā gaidījām Ziemassvētku vecīti, kas varbūt šoreiz atnesīs ilgi gaidīto svētku brīnumu. Tā skaistā bērnība, kad asarās mirkām tikai tad, kad nobrāzām celi vai nokavējām multenes. Tā skaistā bērnība, kad žurnālos redzamajiem cilvēkiem piezīmējām ūsas. Cik paklausīgus mēs tēlojām, kad bērnudārzā audzinātājas lika mums iet gulēt diendusu, bet tiklīdz kāda audzinātāja uz pavisam mazu brītiņu izgāja ārā no telpas, atskanēja klusi spurdzieni un čalas.
Cik gan grūti aizmirst pirmo skolas dienu, kad ieķērušies mammas rokā, izjutām pirmo, nopietno satraukumu- kas nu tagad būs?
Laiks iet un mainās Pavisam drīz jau mums uzticēja pirmos nopietnos pienākumus, pār mūsu galvām savilkās pirmie atbildības mākoņi. Izklausās draudīgi, bet bijām priecīgi,ka mums sāk uzticēties, par to taču tik ilgi klusībā sapņojām.
Nemanot nebeidzamās lēkāšanas pa peļķēm nomainīja garas pastaigas novakarē. Tu sāc pieaugt, bērnība paliek tikai fotogrāfijās. Arvien lielāka atbildības sajūta, kuru pavada arī bažas. Bet kur gan problēma? To tik ļoti arī gribējām.
Tā pirmā reize, kad saproti, ka esi iemīlējies. Tava dzīve sāk ziedēt, viss parādās gaišās krāsās. Tās pirmās asaras, kad gadās nelaimīgi iemīlēties, bet tad saproti- nav ko bēdāties, viss vēl tikai priekšā.
Saviļņojošais uztraukums, kad tava neatkarība pamazām sāk pieaugt. Pirmais,īstais neviltotais prieks, kad savās rokās vari turēt pirmo, nopietno dokumentu par pamatizglītības iegūšanu,tā lepnuma sajūta...
Domāju, ka ik viens, izlasījis šo eseju, tajā var saskatīt daļiņu no sevis. Dažreiz tik ļoti vēlos ielīst mātes azotē, bet tad saprotu- es esmu pieaugusi, es jau esmu personība, bērnība pagājusi un nu klāt ir tas laiks, par ko kādreiz ļoti sapņoju. Apzinos, ka man vēl daudz kas priekšā- gan labs, gan ne tik labs, bet šī apziņa liek dejot tauriņiem manā vēderā. Atmiņas, kuras pavada dažādas sajūtas, liek man saprast- jābūt uzmanīgam, bet dzīve ir dzīve un tā nav nepārtraukti jānotur rāmī. Tāds ir manas sajūtas stāsts.
Komentāri
Vita Šaripa17.03.2014. 11:03
Liels paldies! :))
Spodris Krankovskis16.03.2014. 21:26
Lai veicas!
Valērija Jankoviča16.03.2014. 20:53
Prieks ,ko tadu redzet seit! Nopietni sakot tev tiesam kaut kas tads neaprakstams izdodas:)
Ta tik turpini ,un nepadodies . Kaut vai nedabusi pietiekami daudz balssis,
Jo tavs darbs ir viens no labakaiem ,jo esmu tos parejos izlasijusi tie skiet tadi mazliet par lielu samaksloti.:)
Lai veicas!
Modris Mūris16.03.2014. 20:50
ļoti skaisti
Vita Šaripa13.03.2014. 17:54
Liels paldies! :)
Sindija Āboliņa12.03.2014. 17:29
Loti skaisti. Vienkarsi gribas apstaties ,un atcereties bernibu!
Tev ir Talants ko tadu uzrakstit! Lai veicas!
Vita Šaripa11.03.2014. 18:52
Lielum lielais paldies par jaukajiem vārdiem, tie tiešām uzmundrina! :)