Alvejas algoritms (1)

Kādā tveicīgā un karstā augusta dienā bruņurupucis savā mitrajā un patīkami vēsajā purva nomalē tiesāja savu, uz rīta rasas skartās ziedlapas atrasto, rāpojošo spārēnu par pārmērīgu pārdrošību un neuzmanību. Piemērotais drošības veids bija agregātstāvokļa maiņa un sadalīšana. Agrāk bruņurupuča dzīve bija kāpuru pilna un viņš sevi varēja uzskatīt par tiesnesi ar stāžu, bieži mēdza pamācīt nepieredzējušākos un neskaidrību priekšā nonākušos abiniekus un rāpuļus. Ar kāpuriem nodarbojās katru dienu un, pats par sevi saprotams, bruņurupuča dzīvē tie ieņēma galēji izšķirošu nozīmi. Viņš pārtika tikai no kāpuriem un par neko citu vairs nemēdza uztraukties, jo visiem labi zināms, ka kāpuru bagātība ir bruņurupuču dzīves misijas izpildījums nākamajā kvalitātes līmenī, ar to saprotot lietderības pārpilnību līksmes traukā, kas nepārkāpj visai brīvdomīgā bruņurupuča pārliecību, ka darbs nedrīkst traucēt izklaidi. Laikā, kurš tika pavadīts kāpuru sabiedrībā, bruņurupuča bruņas bija ieguvušas par trim toņiem veselīgāku un laimīgāku nokrāsu, kas citādos apstākļos prasītu vairākus gadu desmitus spītīgas kopšanas. Tajos laikos bruņurupucis reizēm prātoja, ka viņam ir neizsakāmi paveicies, jo daudzi bruņurupuči pavada 20, 50, 90 vai vairāk gadu, reizēm pat visu dzīvi meklējot šāda veida augstākās kvalitātes kāpuru atradnes, bet viņam laimējies to atrast jau ar pirmajiem piegājieniem. Tomēr bruņurupucis reizēm netīši aizdomājās – līdz ar to, ka viņam vienmēr ir veicies atrast šos augstākā ranga kāpurus, viņš nekad nav dziļi saskāries ar kaktu kāpuriem vai vēl ļaunāk augiem. Viņš nekad nebija bijis starp tiem, kas pavasarī steidzas nograuzt jaunos asnus, viņš cienīja dabas skaistumu, tādēļ arī uzņēmās to kāpuru lietas, kuri bija sataisījušies to caurumot. Ar laiku bruņurupucis saprata, ka viņā mītoša ziņkāre pārāk spēcīgi plēš bruņas, lai to apklusinātu, tādēļ nākamajā pavasarī, tikko pirmie asni rēgojās virs vēl nesen sniegotās un joprojām caurmērā guļošās pļavas, bruņurupucis pameta savu kāpuru atradni un devās nogaršot asnu dzīves tipa krāsas. Pēc pirmajiem kumosiem iespaidi bija visai atsvaidzinoši citādi – tie šķietami prasīja to pašu atdevi bruņurupuča darbībā tieslietās, tomēr tiem bija jokaini atšķirīga izpausme niansēs. Ēdot tikai trešo asnu, bruņurupucis nonāca pie secinājuma, ka augi, kuri šķiet nekustīgi, bet kustās tikai naktīs, kamēr viņš guļ, jo katru reizi atgriežoties tie ir kļuvuši lielāki, nebūt nav tik patīkami un tieslietisku gandarījumu piešķiroši, kā viņa pašmāju kāpuri. Šī secinājuma un ilgu pēc mājām dēļ bruņurupucis steigšus posās mājupceļam, kur viņu sagaidīs viņa mīļākie kāpuri. Milzīgs bija bruņurupuča izbīlis, kad viņš atrada kāpuru atradnes tukšas. Vairs nebija palikuša neviena paša kāpura. Vēl ilgi bruņurupucis nespēja tam noticēt, viņš domāja, ka kaut ko ir sajaucis, ka kāds ir izspēlējis joku vai ka tā ir tikai īslaicīga anormālija, tomēr jo vairāk laika aizšalca pār koku galotnēm, jo vairāk bruņurupucis aptvēra, ka nu patiešām kāpuri ir zuduši un tuvākās meklēšanas laikā pie tās pašas kvalitātes kāpuriem tikt nebūs iespējams. Šī atklāsme gan viņa pārdzīvojumus neremdināja ne par plankuma tiesu. Bruņurupucis veltīgi plosīja sevi par kāpuru pamešanu; tie bija zuduši, un nekas nevarēja konkrētajā brīdī tos dabūt atpakaļ, viņam nācās turpināt nodarboties ar zemākas klases kāpuriem un citiem neciliem radījumiem, augus gan viņš vairs neēda, jo tie viņu baidīja zemapziņas līmenī. Citi radījumi, lai gan bieži visai salda rakstura un spēcīgas smaržas, nekādi nespēja likt bruņurupucim atkal sajust to pašapzinīgo iekšējo tiesnesi, kas vienmēr nekļūdīgi bija vadījis tik daudz smaga rakstura prāvās. Tomēr viņš zināja, ka tās arī ir baudāmas sēdes, bet viņa garšas kārpiņas būs vienmēr kāpuru esences varā un nekas cits nespēs saviļņot bruņurupuča halucinogēnu un stimulatoru interferējošo un reflektīvo būtību. Bruņurupuča vecvecvecmāmiņa teica, ka pēc 459 gadiem secībai vairs neesot nozīmes, lai arī kādus dzīves pavērsienus tā būtu ietekmējusi, bet, par jaunību runājot, viņa atzina, ka, ja reiz notiesā patiesu kāpuru, viss pārējais šķiet maznozīmīgs un tieslietiski neapspriežams. Tomēr visvairāk viņa uzsvēra, ka viņa nekad nevienu nav aicinājusi izvairīties no kāpuriem, vecā bruņurupuciene stāstīja, ka garšu spektra apgūšana esot gan visai neizbēgama, tomēr tā nekad nesagādās tik daudz gandarījuma kā viens vienīgs kāpurs, kuru, kā viņa teica, ir grūti atrast, viegli pazaudēt un ļoti smagi atrast vēlreiz un kurš pēc tiesas tikai sapņos var izaugt par spāri.