Autors: Samanta Oša / Cēsu internātpamatskola-rehabilitācijas centrs
Vērtējums: +3
Vērtējums: +3
Ar Garfildu mēs esam sirsnīgi draugi. Viņš nav zēns, bet kaķēns. Viņš mani gaida no skolas atgriežoties.
Istabā vispirms pārbauda viņš manu čību dekoratīvos bumbuļus. Ja čības nebēg, pats glaužas pie kājām murrādams. Ar ķepiņām viņš ieķeras manu svārku malās, atsperas pret grīdu un traucas augšup – sēdēt man klēpī. Vecmāmiņa brīdina: „Garfilds ir neatlaidīgs kā kalnos kāpējs.” Viņas novērojumu kaķēns tūlīt cenšas apliecināt. Garfilds rāpjas vēl augstāk – pieglausties pie mana vaiga un tikt uz pleca. Au-ū! Cik asas, svelošas sāpes! Kaķēna nadziņi iecērtas man krūtīs. Atrauju minku nost. Viņš nesapratnē ieņaudas. Sarkanās lāsītes izspiežas uz manas blūzes. Tās pamana tētis. Viņš samierinoši saka: ”Kam negadās? nekas, nekas, līdz kāzām sadzīs!”
Kaķēns ir ļoti mīļš, viņš man sagādā tik daudz prieka, ka es vienmēr pēc viņa ilgojos.
