Es satveru ideāli izliektas formas smaržu pudeli. Tā ir tik cēla un drosmīga, ka, paņemot to rokās, piesarkstu, jūtu tās pārākumu par sevi. Noņemu vāciņu un trīcošām rokām pagriežu smidzinātāju savā virzienā. Galvā vien doma - cik tās ir dārgas un vai maz esmu to cienīga. Lēnām un maigi noņemu savu zīda šalli no kakla un atliecu galvu tik tālu, līdz es sajūtu kakla dzīslas saraujamies, un lēnām paspiežu smaržu pudelītes galviņu uz leju. Vēsums pārskrien pāri manai miesai, sajūtot aukstos smaržu puteklīšus uz savas ādas.
Ieslēdzas kondicionieris, un mana zīda šalle paceļas plīvodama pie vaiga un, gaisam cirkulējot, smarža nokļūst līdz nāsīm. Tā ir tik perfekti kombinēta. Rūgtums sajaucies ar maigi saldo laima aromātu, klāt piejauktu vieglu muskata smaržu. Paceļu roku un lēnām ar pirkstu galiem laižu pāri savām kakla līnijām. Es sajūtu vieglas trīsas ceļgalos, tās ir tik tikko pamanāmas, bet liek smaidam rotāt seju. Beidzot atveru acis un saprotu, ka mana izturēšanās ir piesaistījusi skatītāju interesi. Kāda sieviete tur rokās jaunās Prada smaržas, bet seju rotā izmisums, jo viņa ir pamanījusi cenas zīmi. Kāda cita dāma ir paņēmusi lūpukrāsu, kura slīd pāri viņas lūpām jau trešo reizi. Viņa ieskatās spogulī ar izaicinošu skatienu, jo jūtas pavēlnieciski noskaņota, rotājot lūpas ar tumši sarkanā toņa Chanel krāsu...
Vairāk vai mazāk mēs visas esam ieradušās šeit, lai baudītu piepildījumu, mīlestību, kuru mēs sniedzam pašas sev, cik vien lielā mērā vēlamies. Es pasmaidu, pārmetu savu zīda šalli pār plecu, tā atduras pret manu jutekliski iezīmēto kaklu, nolieku pudeli un dodos uz izeju. Jūtos pašpārliecināta un, atskatoties uz lielo izkārtni Kollona, nodomāju: „Cik maz gan man ir vajadzīgs, lai justos patiesi priecīga.”
