Atdzimšana

Bija 2011. gada rudens. Krāsainu lapu un saules staru piepildīts. Daudziem tas varēja šķist skaistākais rudens dzīvē. Mūsu klimatiskajiem apstākļiem bija pārsteidzoši silts. Dažbrīd varēja šķist, ka vasara vēl nav beigusies un deva iespēju baudīt vēlās vakara pastaigas saulrietā gar jūru.
Šis rudens arī man bija īpašs. Man palika ilgi gaidītie sešpadsmit gadi, taču bija arī kāds lielāks notikums, kas šobrīd manā „saulītē” ir definējums kā `pirmā lielā sirds sāpe` un personības veidošanās. Es noteikti melotu, ja rakstītu, ka pašlaik man tas neko nenozīmē un pieturētos pie tā, ka ar visiem tā notiek. Tomēr varu iebilst, ka šis noteikti nav neliels notikums manā dzīvē, bet gan uztveres, sajūtu un prāta mainošs. Tas apgrieza manu pasauli otrādi! Līdz tam rudenim biju dzīvojusi tādā kā stikla bumbā, kuru sakratot, mazas sniega bumbiņas vai spīdumiņi ieskauj kādu pazīstamu objektu vai simbolu. Maz bija tādu brīžu, kad biju laimīga. Tikai tad, kad pati ar lielām pūlēm un emocionālu darbu sakratīju bumbu, lai mazie laimes mirklīši mani ieskautu.
Mana sajūtas stāsta atskaites punkts patiesībā varēja būt 2011. gada sagaidīšanas svētki – Jaunais gads. Togad šos svētkus sagaidīju bērnības mājās, Tūjasmuižā. Kad vecvecmamas pulksteņa abi rādītāji sita pusnakti, mana ģimene devās ārā. Katrs gribētājs bija izšāvis ar vectēva bisi, un tad es ar vecu zvanu rokās devos uz kaimiņu mājas pusi. Skaļi zvanīju, tā dodot ziņu ģimenei, ka ir laiks apciemot kaimiņu – jānāk taču ārā no mājas (tā ir sena tradīcija manā ģimenē - „Dzenīšu” un „Liepkalnu” mājas iemītnieki tiekas uz robežlīnijas, apsveicot cits citu jaunajā gadā). Kad tradīcija bija īstenota, devāmies atpakaļ uz mājām un manā „saulītē” bija sajūta, ka šajā gadā kaut kas mainīsies. Beidzot būs pārmaiņas! Un ticiet - šīs pārmaiņas sākās jau Jaunā gada naktī, kad visa nakts bija pavadīta virtuāli sazinoties ar puisi. Jā, man viņš patika, tikai neuzdrošinājos to viņam pateikt, lai gan domāju, ka viņš tāpat to zināja. Un kopš tās nakts sarunām mēs kļuvām nedaudz tuvāki kā tikai čomi .
Protams, nonācām pie tikšanās reizēm, kurās neiztikām bez pikošanās, sniega eņģeļu taisīšanas un nevainīgām norādēm, ka patīkam viens otram. Nevienu brīdi nebiju iedomājusies, ka spēšu būt viņam kas vēl tuvāks kā tikai labs draugs. Taču tad pienāca Valentīndiena... Šo dienu es aizvien nesvinu īpaši izteikti, bet 2011. gads un liktenis izdarīja visu, lai tie man būtu svētki.
14. februāris. Silts vakars, zvaigznes rotāja debesis. Bija pagājis pietiekami daudz laika, lai saprastu, ka tiešām starp mani un Viņu valda kas īpašs. Tas vakars izmainīja visu – mēs, abi padsmitnieki, viens otram solījām kopā būt. Cik neticami šķiet fakts, ka tiešām arī turējāmies kopā. Laiks, kuru pavadījām bija patīkamiem mirkļiem piepildīts, neskaitāmiem faktu konstatēšanām vienam par otru. Protams, arī klusie vakari pie ezera, kad sadevušies rokās, sapņojām par manu un viņa dzīvi. Par MŪSU dzīvi.
Šo attiecību laikā bija daudzas reizes, kad viens otram teicām vārdu PIETIEK! , dusmojāmies par sīkumiem un mazas problēmas pārveidojām par lielām.
Bet tomēr vienmēr abi sapratām, ka nevaram viens bez otra. Mūsu dvēseles bija sasietas kopā ciešā, ciešā mezglā. Viņš mani vienmēr aiz rokas paņēma un ausī iečukstēja, ka viss būs labi. Būs labi..
Tā bija neparasta sajūta, kad kopā pavadījām laiku. Šķita, visas pasaules spēks pieder mums. Un ticība bija, ka kopā spēsim izdarīt jebko.
Visam šajā pasaulē ir sākums un beigas. Arī manas un Viņa attiecības nebija izņēmums. Līdz šai dienai nezinu, vai šķirāmies kā draugi vai ienaidnieki. Bet pienāca vārda PIETIEK! īstais brīdis, un tad tas arī izskanēja. Ilgu laiku es nevarēju to aptvert, un bija sajūta, ka daļa no manis zuda. Daudz izlietu asaru bija un klusu solījumu sev. Bet.. Laiks, izrādās dziedē visu. Visa pasaule šoreiz deva spēku man.
Lielas pārmaiņas notika manos uzskatos un izpratnē par mīlestību, dzīvi un cilvēka vērtības jēdzienu. Dažbrīd šķita, ka esmu izkāpusi no kādas bedres, pārkāpusi žoga otrā pusē vai piedzīvojusi komu, no kuras pamodusies esmu kļuvis cits cilvēks.
Manī parādījās spējas, rakstura īpašības un intereses, kuras nekad man nebija piemitušas, bet varbūt vienkārši neapzinājos tās. Tas cilvēks, kas biju pirms satiku Viņu, vairs manī nebija un aizvien nav. Es gribētu teikt, ka atdzimu no jauna.
Iespējams, ka šis ir tas dzīves posms, ko varu nosaukt par savu sajūtu stāstu, jo tad es sāku saprast, kas ir mans vērtības – ģimene, draugi un es pati sev, šīs ir manas prioritātes aizvien.
Ir pagājuši vairāk kā divi gadi, kopš šīm pārmaiņām manī. Un šo gadu laikā, es bieži esmu iedomājusies par Viņu, cik labi tomēr, ka satiku šo puisi. Neņemot vērā to, ka nebijām pieauguši vai pieredzējuši, bet tik daudz viens otram devām. Grūti ir apzināties, cik gan daudz otrs cilvēks spēj mums dot. Nav svarīgi, cik materiāli, bet morāli.
Šis nebija stāsts par mani un Viņu, bet tikai par mani, manu izaugsmi. Es ticu, ka katram ir savs sajūtu stāsts, komas brīdis no, kura atdzimt, ceļojums no tumsas uz gaismu. Cilvēki ir tie, kuri bieži vien palīdz mums veidot savu raksturu un personību, tāpēc pateikties vajag par jebkuru, kurš ienāk dzīvē. Katram savs stāsts, kurā atrast SEVI, brīdi, kad piedzima sajūta, kura radīja mīlestību pret sevi.. citiem un dzīvību.