Autors: Evita Bugaja / Rīgas pilsētas Pļavnieku ģimnāzija
Vērtējums: Nav
Vērtējums: Nav
Dienas iet , gadi skrien , laiks neapstājas , tā bērnības garša ar saldējumu rokā un mammas nedalītie apskāvieni , tā ir tā sajūta , kuru mēs neapzināti izbaudam.
Bērnībā, kad varēju aizskriet pie brāļa , paķert konfekti un skriet prom , kad varēju aizskriet pie skapja un nobiedēt kaķi , vai arī kad vienkārši varēju aiziet dārzā noplūkt puķi un uzdāvināt mammai , tas bija tas laiks , kad sajūtas nevajadzēja meklēt , tās vienkārši bija.
Atskrēja 17 gadi , liekas , ka esmu pieaugusi , bet sirdī man ir sajūta , ka vēl kautkas nav pagūts izdarīt , ka neesmu vēl paguvusi palīdzēt kaķim noķert peli , ka neesmu vēl paguvusi mammai izravēt dobi un tētim iedevusi buču.
Dzīvē laiku neatgriezīs , jādzīvo tagadnē , jāpriecājas par saviem panākumiem , jāsporto un jāvinnē , lai sirsniņā nomāktu rūgtuma garšu.
Kad pieeju pie starta līnijas , es nedaudz sevi apšaubu un domāju , ka nespēšu , bet kāds man saka priekšā ":Tu to varēsi ! Tu esi trennējusies ! Tu esi tā kurai jāuzvar! ". Man trenneris allaž ir teicis , ka ienākot telpā , kurā notiek gatavošanās sacensībām , ir jāizbauda katrs mirklis , jo tieši šis mirklis notiek tikai vienu reizi dzīvē. Tā sajūta , kad kājas trīc un acs plakstiņš raustās, jo notiek cīņa par vietu , es sāku domāt par uzvaras garšu , par garšu , kura pārtaps vislabākajās sajūtās.
