Kādu vakaru iededzu sveces, uzliku tās uz galdiņa blakus dīvānam un sāku domāt, ko gan es tagad īsti jūtu? Tajā brīdī es to nevarēju saprast. Sāku atcerēties, kāda agrāk biju, kāda esmu tagad. Viss ir tik ļoti mainījies.
Atceros sevi, kad biju piecu gadu vecumā. Visu laiku skraidīju, zīmēju, smējos un spēlējos kopā ar brāļiem un viņu karavīriņiem . Nekādu baiļu, izņemot, no govīm un no kaimiņa policista Bites. Nekādu šaubu par nākotni, jo viss taču jau bija izdomāts-būšu dzīvnieku pētniece kā Stīvs Ērvins. Skriešu pakaļ varāniem un lekšu virsū krokodiliem. Manai izdomai nebija robežu. Man pietika tikai ar salocītu zāles vai zara stiebriņu, lai iedomātos, ka tas ir trusis, ronis, cilvēks vai pat zirgs. Atceros, kad septiņu gadu vecumā ieraudzīju tālumā pļavā, starp garajām zālēm paslēpušos kaut ko dzeltenīgu. Uzreiz savam jaunākajam brālim izteicu savas aizdomas, ka tā varētu būt lauva, kura varbūt ir izbēgusi no Rīgas Zooloģiskā dārza un atklīdusi šeit uz laukiem, lai būtu ko ēst. Abi ļoti nobijāmies un aizskrējām pie mammas. Vairākas nedēļas gaidīju, kad ziņu pārraidē ziņos, ka no zooloģiskā dārza izbēgusi lauva. Varēju par to stāstīt citiem bērniem, kuriem bija savi piedzīvojumi. Viņi man neticēja, bet man bija vienalga. Par citu bērnu stāstiem varēju nesaudzīgi izteikt savas domas, jo nevarēju iedomāties, ka par viedokļa izteikšanu varētu apvainoties. Tā es biju brīva, stāstot visu, bet ar maziem noslēpumiem.
Ar katru gadu tā brīvība zuda. Sākot no vienpadsmit gadu vecuma, noslēpumu bija daudz vairāk. Brīvi nevarēju izteikties, jo par katru izteikto vārdu, kāds varēja apvainoties, pat ja nedzirdēja līdz galam. Arī par sevi stāstot, bija daudz jāpiedomā, nedrīkstēju pateikt neko muļķīgu, kāds padomās ko nelāgu un negribēs vairs ar mani draudzēties, vienmēr bija kāds, kas pamanīsies mani nosaukt par stulbeni, jo nerīkojos normāli kā citi. Iemācījos baidīties. Gribēju domāt un uzvesties kā viņi, tie stilīgajie. Ļoti gribēju iekļauties bariņā, bet tas ne vienmēr sanāca, jo klusībā zināju, ka esmu savādāka, lai arī kā mācētu melot pati sev un arī citiem. Vienmēr iztēlojos visu savādāk, uzvedos savādāk, arī fantāzijas netrūka, ko saprata vienīgi mana labākā draudzene un ģimene. Citi vienmēr uzskatīja par dīvainu to, ko biju iedomājusies, ja tas sniedzās ārpus viņu fantāzijas robežām. Tas bija laiks, kad manas domas skrēja līdzi nepamatotām šaubām par sevi un sliktām emocijām. Ja jutos slikti, tad nepārstāju domāt par to, cik slikti jūtos un ka ir vēl daudz citu iemeslu, kāpēc es tā jūtos. Ja kļūdījos, tad visu laiku baidījos, ka visā, ko daru, pieļaušu kļūdas. Gaidot kļūdas, tās parasti arī pieļāvu. Bija sajūta, ka dzīvoju, lai iekļautos citu būros, neredzēdama, ka tā ir mana dzīve un mana pasaule.
Tagad es mostos savādāka. Ja vien es vēlos, tad varu padarīt savu pasauli par paradīzi. Viss ir atkarīgs no manis. Es priecājos par to, ka atšķiros no citiem. Agrāk meklēju visu kopējo ar cilvēkiem, tagad- visu atšķirīgo. Prātā es skrienu pār prērijām kopā ar mustangiem, brāžos pa pilsētas ielām ar visātrākajām automašīnām pasaulē un radu vairākas pasaules, jo tas man sagādā prieku. Esmu gandrīz tāda pati kā bērnībā. Tagad man acis ir mazliet lielākas, lai redzētu tūkstošs kilometru tālāk, un vairāk zobratiņu prātā, lai apstrādātu vairāk informācijas. Tā es tagad augu par cilvēku, pasauli mīlot.
Tagad, sēžot dīvānā un dzerot tēju, es zinu, kā es jūtos. Emocijas spēlējās ar mani, līdz es iemācījos spēlēties ar tām. Gan manas emocijas, gan es pati jūtos sev par to pateicīga.
