Ievads par Tobija dzīvi un tā sajūtām...
Sajūtas var būt visvisādas un dažreiz pat neizprotamas... Sajūtas var būt saldas un rūgtas. Tās var būt miermīlīgas vai pat dusmīgas... Var būt patīkamas un nepatīkamas, pat SĀPĪGAS... Dažreiz pat vairākas vienā reizē. Bet vai sajūtas var radīt arī problēmas un haosu? Vai sajūtas var paveikt lielu varoņdarbu? Vai sajūtas var likt sevī vilties? Vai tās var pārmācīt? Vai tās var atšķirt draugu no ienaidnieka?
Vai bez sajūtām ES būtu ieguvis draugus tāpat vien? Un kaimiņiene...? Kā tev liekas, vai viņa būtu nopirkusi sev tīkamu kleitu bez sajūtu viļņa? Man šķiet, ka sajūtas ir kā karaliene, kas sēž tev galvā un saka: ,,Uz priekšu!”
Tieši šādas sajūtas ir man, sunītim, kurš ir 4 gadus vecs un nevienam nevajadzīgs! Vismaz man tā šķiet. Dzīvoju es pie kāda 74 gadus veca kunga vārdā Zigfrīds. Manas sajūtas ir pilnas ar sāpēm, rūgtumu un vilšanos savā saimniekā, bet tas nenozīmē, ka nekad neesmu bijis šeit arī laimīgs. Piemēram, es priecājos par tuvākā nostūra suņu meitenītes Ritas panākumiem izstādēs, kur tā iegūst balvas. Pats nemaz nezinu, kā tur izskatās - cik barga ir žūrija un cik daudz tur ir suņu! Tas tāpēc, ka saimnieks mani tur nekad nav aizvedis, bet es nemaz neesmu tik neglīts un vecs!
Es priecājos par melno labradoru Miķelīti, kurš nemitīgi lielās par to, kā tas ir aizbiedējis no vecā runča brokastīm zvirbuli. Tagad murrātājs ir traki dusmīgs uz kucēnu. Gribas dažreiz smieties, kā tas lepojas ar tādu nedarbu. Pat nezinu, varbūt tā smejoties, es to varu sāpināt? Varbūt vienkārši baidos pārsmieties, lai vēders nesāk sāpēt.
Patiesībā saimnieks mani nemaz nebaro - tikai tad, kad vēders jau ir tuvu mugurkaulam, tas pasviež kādu cietu maizes doniņu... Kāpēc? Kāpēc tas notiek ar mani? Man domas jaucas pa galvu un sajūta traki rūgta... Varbūt man bēgt? … Nu nē, bet saimnieks tomēr mani baro... Un man taču ir pienākums - katru rītu atnest avīzi pie durvīm, ko pastnieks iesviež dārzā. Vai mans saimnieks vispār pārdzīvotu manu aiziešanu? - Varbūt... Bet Man tomēr liekas, ka NĒ!!!
Labāk parunāšu ar kaimiņu suņiem! Jā, tā laikam būs pareizāk... Ko tad jaunu es uzzināju? Kaimiņu skaistulīte, sunīte Rita, uzskata, ka man jāpaliek. Savukārt, nerātnais labradors Miķelis tikai mudina uz bēgšanu. Un vienmēr iebāž man purnā, uzsverot, ka manā vietā to sen jau būtu izdarījis! Miķelis uzskata, ka saimnieks ir jāsoda. Ja, piemēram, viņa saimnieks izmet laukā viņa veco mantiņu, jo tā ir kļuvusi veca un netīra. Un tas nekas, ka vietā tiek nolikta jauna, tad saimnieks var rēķināties, ka vismaz divas dienas nenāks mājās. Dažkārt saimnieks grib izlikties viltīgāks par mani un mēģina to izdarīt slepeni. Bet sods paliek sods, Miķelis to tāpat vienmēr pamana un pazūd! Tas gan esot jautri sajust, kā saimnieks bailēs nezina, ko darīt - līmē lapiņas ar savu telefona numuru, bet tāpat neatrod. Bet Miķelis tajā laikā ir aizbēdzis paciemoties pie brālēna Ikšķilē! Nē, tādas sajūtas man nepatīk.
Kāpēc tā?
Es jūtu, ka sajūtas nav mainījušās uz labo pusi. Vēl joprojām tās ir rūgtas, grūtas un domas - skumjas...
Jūtos izsalcis, jo vēders atkal skaļi kurkst un līdz mugurkaulam iekritis. Bet šoreiz saimnieks pat nepieceļas un nepaskatās uz mani. Viņš sēž nodūris galvu lejup... es ierejos - nekādas reakcijas ... Es sāku rūkt – nekā. Parasti saimnieks man tādā reizē met ar visu, kas pa rokai - sākot ar avīzi un beidzot ar zābaku! Es viņu apošņāju un konstatēju, ka tas neelpo... Ak, nē! Es taču negribēju, lai tā notiek! Nu es jutos vēl sliktāk! Kāpēc tas notiek tieši ar mani?
Pēc 7 dienām...
Vēl projām sēžu sava mīļā saimnieka priekšā un sajūta ir kā bezdibenī. Milzīgs tukšums un klusums. Es zinu, ka neesmu ēdis jau vairākas dienas, bet es to nejūtu. Es tikai skatos uz saimnieku nenolaidis acis un jūtu, ka manās sajūtās un bezcerībā slēpjas vēl maza, maza cerībiņa! Nu lūdzu, lūdzu...Neliec man doties prom...
Nosēdēju vēl 3 garas dienas. Tad ar smagu sirdi un sajūtām atvadījos no sava saimnieka, un atvainodamies nolaizīju viņa roku, kas nokarājās pār krēsla atzveltnes malu. Un tad es sajutu cik ļoti man pietrūks māju, jo šīs bija manas mājas. Vai man kādreiz vēl būs citas mājas?
Uzreiz kā izgāju no sētas, pat Miķelītis žēli pavadīja mani ar skatienu. Es paskatījos uz viņu ar asarainām acīm un gāju uz priekšu. Tik sāpīgi bija doties prom, kad tas patiešām ir jādara. Un tās nav tās pašas sajūtas, kad tu dodies prom, bet zini, ka vari atgriezties.
Gāju garām Ritai. Viņai acīs bija gan skumjas, gan vilšanās un pat dusmas. Es tai veltīju skumju atvadu skatienu un turpināju savu ceļu uz priekšu pretī nezināmajam. Šī pamestības un rūgtuma sajūta manī kņudēja un nedomāja doties prom, kaut tagad es esmu brīvs.
Pēc 2 stundām...
Nonācu pie Miķelīša brālēna. Sasveicinājos ar Rūdi. Kā jau Miķelītis man senāk bija stāstījis, Rūdis bija vienmēr labestīgs. Nezinādams baiļu sajūtu, viņš vienmēr laimīgs skrēja pretim nezināmiem cilvēkiem un saostījās ar svešiem suņiem. Tikai tagad, kad pietuvojos, nezin kāpēc viņš neluncināja asti kā parasti, bet pa gabalu mani nopētīja. Es neturpināju iet viņa virzienā un tas nedaudz nomierināja Rūdi. Ar savādu, suņiem vien zināmu, iepazīšanās rituālu mēs abi iepazināmies, un es pastāstīju, ka dzīvoju brālēna Miķelīša kaimiņos. Stāstot par sava saimnieka pēkšņo aiziešanu no šīs pasaules, man atkal izraisīja skaudras sāpes.
Rūdis, saprazdams, ka no manis nav jābaidās, uzreiz aicināja mani rotaļās. Bet man nebija draiska sajūta, un tā nu mēs abi tērzējām par šo un to. Tad Rūdis mani aplūkoja un saprata, ka neesmu ēdis jau vairākas dienas. To gan viņš nespēja saprast, kādas ir sajūtas, kad tu esi izsalcis vairākas dienas. Tas ir prātam neaptverams, viņš nav ēdis pusstundu un jūtas jau tik mežonīgi izsalcis. Tad Rūdis mani uzlūkoja ar līdzjūtīgu skatienu un tad piedāvāja man uzēst, to, kas bija palicis no rīta maltītes.
Rūdis ielavījās mājās, jo zināja, ka dažkārt virtuvē kaut ko var vēl dabūt uzēst, bet šoreiz tam bija īpašs iemesls. Uz galda stāvēja cūkas cepeša gabals. Rūdis ļoti labi zināja, ka tas, kas ir uz grīdas, to viņš var ēst, bet tas, kas ir virs deguna – nē. Bet šoreiz bija citādi. Vainas sajūta kutināja Rūdim vēderu, bet ārā ir kāds, kas tiešām nav ēdis vairākas dienas. Nedomājot par saimnieka dusmām, Rūdis zibenīgi pakampa kāroto un izskrēja pagalmā.
Vai es sapņoju...? Jā! Kāda balss līksmi atsauc un es atveru acis. Nē, es nesapņoju! Man vēders pirmo reizi mūžā ir tik liels, ka sniedzas līdz pat ausīm un spiež! Man ir sāta sajūta. Es nekad neesmu juties tik labi! Es uzprasīju Rūdim, vai varētu palikt pie viņa pa nakti un Rūdis ar prieku piekrita.
Bija pagājusi gandrīz diena, bet es jau Rūdim biju pieķēries kā brālim. Mēs izlēmām, ka mums jādzīvo kopā. Tāpēc vakarā mēs gājām pie saimnieka izlūgties dzīvošanu kopā. Viņš mani pamanījis sasita plaukstas un pabužināja manas noļukušās ausis. Es viņam laikam patiku. Bet varbūt viņš jau zināja, kur palika vakardienas cepeša gabals un tāpēc Rūdis nesaņēma sodu.
Es biju tik laimīgs un pateicībā nolaizīju Rūda saimnieka roku! Vakarā mēs pat nenojautām, kas mūs sagaida rīt...
Rīts
Mēs bijām tik laimīgi un jautri pavadījām vakaru! Bet no rīta, kad domājām iet un prasīt brokastis saimniekam, tas mūs pārsteidza. Viņa stāsts un atvadas par to, ka viņam jādodas uz Angliju un viņš vairs neatgriezīsies, mūs satrauca. Man šī nolemtības sajūta jau bija pazīstama, bet Rūdim – nē. Bet Rūda saimnieks mūs nepameta vienus, bet bija sameklējis kundzi, kas turpmāk par mums rūpēsies.
Mēs pamanījām apaļīgu sievieti, pelēkā rakstainā mētelī, ar oranžu šalli ap kaklu un sarkanbrūniem zābakiem kājās. Viņa ienāca pa vārtiem un dusmīgi paglūnēja uz mums. Lai arī sākumā man likās, ka jaunajai saimniecei mēs nepatikām, viņa par mums rūpējās tik labi un nemaz nevarēja pateikt, ka viņai nekad nav bijuši suņi. Kundze mums pastāstīja, ka viņu sauc Valija un, ka mūsu iepriekšējo saimnieku sauc Roberts. Un viņš katru mēnesi no Anglijas tai pārskaita uz kontu naudu, lai mēs būtu paēduši un justos labi. Viņa centās cik vien prata, rūpējās par mums - veda uz potēm, pirka mums kārumus, nerunājot nemaz par ikdienas maltīti. Un tomēr man kaut kas traucēja, es nejutos šeit kā mājās, kaut biju arī ļoti labi aprūpēts. Es neprotu izskaidrot tās sajūtas, kas man traucēja laiski dzīvot pie jaunās saimnieces. Varbūt tas bija patiesas mīlestības trūkums. Valija nekad mums ar Rūdi napabužināja ausis un nepakasīja vēderu. Man atkal radās sajūta, ka ir jādodas prom... Atvadījos no Rūda un prom biju!
Pēc 4 dienām es jau Rīgā...
Tas ir arī tāds interesants stāsts un jaunas sajūtas. Visas šīs dienas es mocījos, lai atrastu draugus un piedzīvojumus. Pēkšņi, es nonācu vietā, kura pa sliedēm ar lielu troksni pārvietojas gara mašīna. Viena, otra, trešā…. Pie tam pretējos virzienos. Neko tādu nebiju iepriekš redzējis. Bija mazliet bail no šīs dīvainās radības. Bet, kā paskaidroja baloži, kas tur bariņā knābāja bulciņas drupačiņas, ko tiem meta maza meitenīte ,- Tas ir vilciens. Viņi nezināja, kāpēc un kurp dodas tie cilvēki, kas iekāpj tajā kastē, bet daudzi no viņiem atgriežas, bet citi vairs nav redzēti.
Tā nu es iekāpu vilcienā un braucu. Visi pasažieri bailīgi norādīja uz mani un meklēja manu saimnieku. Bet kā var atrast to, kā nav? Lai arī visi bija satraukti, neviens tā īsti nezināja, ko ar mani darīt un arī klāt neviens nenāca. Saka, ka varu iekost vai esmu slims. Tā nu es izlecu, kad vilciens apstājās un turpināju savu ceļu.
Manas sajūtas atkal bija laimīgas, jo es nekad neesmu braucis ar vilcienu. Mans piedzīvojums bija brauciens no Salaspils uz Rīgu. Līdz Salaspilij es aizgājis pats, ieskatīdamies katrā krūmā un katrā pagalmā meklēdams draugus.
Izstaigāju Rīgu, bet neko sevišķu neatradu. Troksnis, putekļi, mašīnas taurē. Visi suņi, kā uzticīgi pakalpiņi, rātni gāja saviem saimniekiem pie pavadas. Garlaicība. Grasījos doties tālāk uz priekšu, bet varbūt atpakaļ. Vienīgais, kas man likās interesanti, tās bija smaržas. Tās gan te bija tik daudz un savādas. Nemaz nemanot biju nonācis līdz kafejnīcai. Kā man vēlāk pastāstīja tās iemītnieks papagailis, ka kafejnīcu saucot „Vecrīga”.
Es tā īsti nesapratu, ko nozīmē veca Rīga. Ja ir vecs ēdiens, tad to vienmēr pamet suņiem, bet kas ir Rīga, un kāpēc tā ir veca? Papagailis bija nesaprašanā, bet nemācēja arī paskaidrot. Tad es viņam pastāstīju savu stāstu un to, ka meklēju draugus un varbūt pat sev jaunu saimnieku.
Papagailis atcerējās par vienu jauku ģimeni, kas dažreiz ierodas pie viņiem kafejnīcā. Tā kā viņi nāca diezgan bieži, tad papagailis bija izdomājis, ka viņi dzīvo tepat Vecrīgā. Papagailis bija dzirdējis, ka mazo meitenīti sauc Gerda, bet viņas mazo brālīti Gustavs. Dažkārt viņi pie galda bija runājuši par suņiem. Un papagailim likās, ka šī ģimene visu laiku meklēja sev suni, bet tā arī nevarēja atrast. Viņi bija izbraukājušies visas patversmes, bet neviens nelikās tas īstais.
Manī pamodās cerība. Varbūt es viņiem varu iepatikties? Es pajautāju, kur es viņus varu atrast? Papagailis apgriezās ap savu stienīti un gudri sāka stāstīt ceļu uz manām jaunajām mājām. Man jāiet taisni 150 soļus ar labo kāju un 149 ar kreiso kāju, tad jāpagriežas pa labi. Un atkal jāiet taisni 20 soļus ar labo un 20 ar kreiso kāju, tad jāpagriežas pa kreisi un atkal jāiet taisni 10 soļus ar labo un 11 ar kreiso kāju. Tad atkal pa labi jāpagriežas un 46 soļi ar labo kāju un 47 ar kreiso kāju… Es tālāk jau vairs neklausījos. Tā kā neesmu te agrāk dzīvojis, tad biju galīgi apjucis.
Gāju kur deguns rāda. Gāju, gāju, gāju… Lai arī papagailis bija man izstāstīja ceļu pie Gerdas un Gustava, es nevarēju nomaldīties, jo es neko nesapratu, kur man jāiet. Te viss man bija svešs. Un atkal sāka gribēties mežonīgi ēst. Es jutos tik viens un pamests.
Izstaigāju visu apkārtni gan ar labo kāju liekot soļus, gan ar kreiso kāju, bet es tā arī nesapratu, kāpēc tas bija tik svarīgi papagailim. Likt soli ar labo kāju un tad ar kreiso kāju… Pašam nemanot biju aizklīdis līdz mazai divstāvu mājiņai ar nelielu dārzu. Es sāku skaļi riet, jo pamanīju sētā kaķi. Man tik ļoti gribējās atkal ar kādu pabūt kopā, ka likās pat ar kaķi varētu parunāties. Tad pēkšņi izskrēja kāda meitene un sajūsmā iespiedzās: „Mammu, tēti, Gustav, nāciet skatieties, kas ir pie mūsu vārtiem!”
No mājas izskrēja satraukta sieviete un, ieraugot mani, pasmaidīja. Viņa atvēra vārtiņus un ielaida mājā. Te viss bija tik tīrs un tik labi smaržoja. Man te uzreiz patika. Tad es sajutos neērti, skatoties, uz savām dubļainajām ķepām un netīro pavēderi. Es atkal sajutos skumji, jo man likās, ka es te galīgi neiederos un man atkal būs jāiet prom. Bet tad istabā iedrāzās spiedzoši bērni un mani sāka kaut kur vilkt. Man, protams, tas nepatika, bet es ļāvos. Tā bija vannas istaba. Kaut kas tāds ar mani vēl nebija noticis. Man tas ļoti nepatika un es biju tik nelaimīgs, bet redzot ar kādām rūpēm bērni mazgāja manu saķepušo kažoku, man tas pat sāka likties patīkami. Tad kāds no bērniem ierunājās, kā turpmāk mani sauks.
Es tā padomāju. Tiešām, kā mani sauc? Es zināju vārdus saviem kaimiņu suņiem, bet mani nekad saimnieks tā arī nenosauca vārdā. Viņam es biju ”draudziņš”, „nerātnis”, „lops tāds” …Bērni izlēma mani nosaukt par Tobiju.
Jā.. .Gerdas ģimene tagad ir arī mana ģimene! Un mani visi patiesi mīl, vismaz man ir tāda sajūta.
Nobeigumā
Es gribēju pastāstīt par viena parasta sunīša raibajām sajūtām. Sajūtām, kuras šajā stāstā ir rūgtas, nelaimīgas, sāpīgas, bet stāsta beigās sirsnīgas, mīļas un laimīgas. Rūgtas sajūtas bija tās, kad vecais saimnieks mani nebaroja. Bet izrādījās, ka tās var būt vēl rūgtākas, kad viņš nomira.
Sāpīgas, kad nācās aiziet un meklēt sev pajumti un draugus. Tad atkal laimīgas, kad satiku Rūdi. Tad atkal bēdīgas, kad Rūda saimnieks aizbrauca un par mums rūpes uzņēmās Valija.
Lielais piedzīvojums, kad braucu ar vilcienu un sarunājos ar papagaili kafejnīcā ”Vecrīga”. Savādās sajūtas un haoss, lielais varoņdarbs, kad satiku savu jauno saimniekus Gerdu un Gustavu. Un savas mājas un laimes sajūta, kad ienācu Gerdas ģimenē.
Patiesībā man vairs nav laika domāt par sajūtām un jāskrien uz virtuvi, jo Gustavs mani sauc uz vakariņām. Un vēlāk man ir jāiet ar savējiem ik vakara pastaigā. Tā dažkārt notiek. Es jūtos tik laimīgs un novēlu šo laimi atrast arī jums!
