Es atveru acis, jo jūtu kādu nepārvaramu smaržu, kas laužas tik uzstājīgi manā ķermenī un cenšas nokļūt līdz sīkākajām nervu šūniņām, kas manī tik stipri signalizē, jo ap mani virmo kāda netverama un vējiem līdzi skrejoša smarža.
Tā es guļu gultā un nesaprotu, vai tas ir mans prāts, kurš apmetis kūleni un tagad izspēlē jokus, kurus es cenšos atšķetināt kā sarežģītu mīklu, vai arī pēc dziļā nakts miega man tepat blakus virmo sapņa netveramais baudījums? Es vēroju uz savas istabas sienas, kā, saulei lecot, nebēdnīgie saules stari izrotā manu istabas sienu, un es jūtu, ka šī dīvaini saldā, bet tik ļoti atsvaidzinošā smarža mani sapurina un liek atcerēties par kaut ko tik mīļu un sen glabātu. Tā šķiet tik pazīstama, ka atmiņas pār mani nāk kā vesela jūra paisuma laikā, šie spēcīgie viļņi rosina manī visneaptverošākās domas, kas tagad gāžas kā lavīna un aprok mani atmiņu jūrā.
Es aizveru acis un lēnām ieelpoju šo smaržu sevī. Šī smarža tik nepacietīgi laužas manī, it kā gribētu man pavēstīt kaut ko jaunu un nebijušu, kaut ko tik svarīgu, ko es savā ikdienas steigā esmu palaidusi garām. Es ļaujos šiem jūras viļņiem ieaijāt mani bērnības dienās. Ak, vai jūs ziniet tās sajūtas, kad tu vari dzīvot tik nebēdnīgi dienu no dienas un vienīgā problēma, par ko ir jāuztraucas, ir tā, kāpēc raibais taurenis šodien lido tik zemu, kāpēc zvaigznes nav redzamas arī dienā, un kāpēc saldējums kūst tik ātri karstajā saulē? Ai, bērnība, bērnība! Kur gan tu man esi paslēpusies? Vai tu nevarētu vēl mazliet dalīties ar gabaliņu siltās maizes no savas azotes, ar sārtajiem āboliem, kas veļas no nolīkušās ābeles mājas dārzā, un avota dzestro pieskārienu basajām kājām? Es zinu to, ka mana bērnība pieder tikai man, jo katram tā ir tik atšķirīga, bet tomēr tik vienota un mīļa.
Tagad es smejos bērnu jautros un bezrūpīgos smieklus, jo es zinu, patiešām zinu, kas ir šī reibinošā smarža. Šī smarža ir kā piepildīta krāšņa buķete, kas aumaļām līst pāri, jo ir salauzusi to vietu, kas tai neļāva virmot un pastāvēt. Manas iekšējās sajūtas eksplodē, starodamas aiz pārpilnības un laimes, jo šajās sekundes simtdaļās, kurās notika neaptveramais jūtu virpulis, nu ir norimis un beidzot ļauj man saprast to, ka manī ir atmodušās cerību puķes un plaukstošie emociju pumpuri gaida to brīdi, kad mans prāts norimsies un pār mani ar lieliem spārniem nolaidīsies atklāsme par to, ka manas tik spēcīgi bangojošās un uz āru vērstās sajūtu izraisītājs ir nebēdnīgi krāšņais pavasaris.
