Manas sajūtas stāsts

Šodien, tik garām ejot, uzdūros savam atmiņu akvārijam, kur glabāju savu dzīvi – atmiņas, zināšanas, emocijas, priekus un bēdas. Taču šis rīts ir savādāks – tas man ir kā „diena pēc rītdienas”. Muļķīgi? Nākotne nav pienākusi, bet es jau dzīvoju tajā?

Patiesība ir vienkāršāka. Vakar atkal pazaudēju dzīves atslēgas, un asaru jūrā domāju par paveikto -, vai tas viss bija tā vērts? Katra pile, katrs glāsts un dūres blieziens. Vai zaudētajam laikam un draugu smiekliem bija cena?(!) Laikam jau, jo tagad sēžu viens aukstumā, caur salti aprasoto logu vēroju platīna saullēktu. Pa labi – tukšums, pa kreisi – tukšums, arī manī. Un nejauši bezgalīgais skatiens „uzķēra” manu noputējušo atmiņu pili, kurā lūkojies nebiju jau gadiem.

Tur patvērās ikkatra lieta, kas man bērnībā šķitusi svarīga. Maza burciņa, kurā es ķēru, piecgadnieks būdams, varavīksni. Tur arī mātes smiekli uz krāsaino zīmuļu fona. Pat pirmā liecība, kurā kāds desmitnieks un trekns mīnuss pavīd. Netveramais pirmais skūpsts un maza mākoņa zelta maliņa. Un starp diplomu, medaļu, pokemonu kāršu gūzmām pašā trauka apakšā pavīd mazs, nobružāts plastmasas gabaliņš, kas no ģitāras spēlēšanas ieplaisājis. Tas ir mans sākums, mana emocija, mans kliedziens, ko bērns dveš, milzīgajai pasaulē nākot. Tā bija brīnumuztraukumlaimīgumpriekmīlestīb a. Punkts.

Pēc kliedziena spriežot, teica, ka būšu dziedātājs vai politiķis. Ar ironiju vai bez, bet es augu, un auga pasaule ap mani. Pirmais vārds šajā savādajā pasaulē – trokšņi, haoss, taču pēkšņi atskanēja kas savāds, kas pirmreizējs. „…aijā, žūžū, lāča bērni..” Un visi bubuļi zem gultas aizdzīti, un plakstiņos ieliets miegs. Jā, laikam tas bija tas, ko meklēju. Sejā bezzobains, patiess bērna smaids, un, pat nezinot, sirdī sākas pavasaris, kas turpinās vēl šodien. Pēc kāda laika izrādījās, ka ne tikai cilvēka mute var izdvest skaņas, bet arī tāda stumdāma kaste vectēva rokās. Šķietami vulgāri, bērnišķīgi, bet tā bija mana – mazā cilvēciņa – pasaule.

Laiki mainās, vētras norimst. Mainījos arī es pats. Tā nu sēžu šeit, tukšajā un drūmajā, dzīvoklī, meklējot zaudēto atslēgu.

Laikam gan nepiebildu to, ka man pie pagalmā stāv sārts Ferrari un uz rokas Rolex apzeltīts. To, ka nebūtu nedēļas bez ziņām par mani avīzēs un TV. Man ir viss par, ko cilvēks var sapņot – nauda, vara un kaudzes ar „draugiem” – tas viss lēzeni guļ manās plaukstās. Viss. Bet man slāpt. Slāpst mana dvēsle pēc laimes, pēc ūdens, kas varētu remdēt to kailo tukšumu un jēlo klusumu manā sirdī.

Un te caur logam izdzirdu klusu „pak”. Pēc sekundes vēl un vēl. Te jau ceturtdaļnots, astotdaļpauze, un lāse vēl pavilcinās. Kaķa balss trāpa uz Si. Kaimiņš aizsper durvis uz Meco Forte. Pa to laiku, jau pulksteņa un lāstekas duets steidz uz sešpadsmitdaļnotīm. Sērīgais minors uz Fa mažoru braši steidz. Sirds dun, un saules zaķi pa manām virtuves karotēm lēkā. Vai tiešām? Es atveru balkona noputējušo logu vaļā, un man uzreiz pretim steidz ievu ziedlapiņas, turpat zīlīte zaļos asnus vēro. Pavasaris sirdī. Ārā. Paskatos uz ielu, un ieraugu Viņu, kuras matos kavējas pat brāzmainais vējš, un acu okeānā es maldījos. Lāsteku piļu astotdaļas, sirds ceturtdaļas. Pasaule vien simfonija ir. Jā. Es mīlu Viņu. Un Mūziku…